Šis būs tāds diezgan garš un filozofisks jautājums.
Ir tā, ka man nekad nav bijusi pārliecība, ka gribu bērnus. Zinu, ka daudzām sievitēm (un arī vīriešiem) ir tā vilkme, dziļa un pārliecinoša sajūta, ka, jā - bērni pavisam noteikti ir nākotnes plānos, nevaru savu dzīvi iedomāties citādāk.
Varbūt es tā jūtos tādēļ, ka mani vecāki izšķīrās, kad biju pavisam maza, bērnus asociēju ar lielām grūtībām ģimenē, ar to, ka cilvēks pazaudē sevi, attiecības tiek apgrūtinātas. Kā arī - sveši bērni man reti kad patīk. Tādēļ jūtos kaut kādā veidā "nepareiza", tā itkā kaut kas ar mani nebūtu kārtībā, jo visapkārt meitenes sajūsminās par bēbīšiem un plāno savas ģimenes, bet ar mani tā nav.
Toties, nu jau kādu pus gadu jūtos tā, ka vispār varētu gribēt bērnu. Ir parādījusies kaut kāda iekšēja sajūta, ka gribētu rūpēties par kādu, mācīt, audzināt.
Tas, ko gribu jautāt - vai šeit ir kāda meitene, kam arī par bērnu radīšanu nebija super pārliecināta, bet kaut kas mainījās? Un vai var būt tā, ka visu dzīvi nav bijis tāds izteikti mātišķš instinkts, bet ar saviem bērniem tas parādījās?
Man visvairāk ir bail no zīdaiņa perioda, ja nu neparādās tas instinkts, vai vel sliktāk - rodas depresija. Ja nu neparādās tas instinkts un neizdodas pareizi rūpēties par mazo?
Kā arī - nezinu kā justos, kad jābūt visu laiku mājās, bail sevi pazaudēt, zaudēt karjeru (esmu pašnodarbinātā un dekrēta laikā sanāk pazust no aprites). Toties rūpēšanās par lielāku mazo cilvēku asociējas ar ļoti pozitīvām sajūtām.
Vīrs ir ļoti par, mīl bērnus, patīk rūpēties.
11059
