Kādreiz biju ļoti izteikti, tagad daudz mazāk. Nepiekritīšu, ka tas obligāti ir "traumu" dēļ. Vienkārši daudziem cilvēkiem ģimenē nav tādas lietas pieņemts visiem izrādīt, izstāstīt un aprunāt. Tāpēc pierodi emocijas paturēt pie sevis, jo tā dara visi citi, kas ir tev apkārt.
Un tad, kad pēkšņi 20 gadu vecumā kāds no malas mēģina rakties tavās jūtās, ir tāda sajūta, ka tas cilvēks pārkāpj pilnīgi visas robežas. Jo tā tevis puse vienmēr ir bijusi pilnīgi privāta. Ja kādam grūti saprast, tad iedomājieties, ka paliekat kaut kur divatā ar paziņu un viņa pēkšņi izģērbjas kaila un staigā apkārt, it kā tas nebūtu nekas īpašs. Jūs nezinātu, kur likties un gribētu izkrist cauri zemei. Tāda man agrāk bija sajūta, kad citi sāka stāstīt par savām sakāpinātajām emocijām un gaidīja, ka es darīšu to pašu vai ucināšos ar viņiem u.tml., vai arī mēģināja no manis dabūt ārā, manuprāt, privātu informāciju. Es gan joprojām uzskatu, ka daudzi šajā ziņā nejūt robežas, bet nevietā izgāž savas emocijas pār citu galvām/uzdod jau nu pārāk intīmus jautājumus, un tad pārmet otram, ka cilvēks negrib tajā iesaistīties. Turklāt, ka bieži šī jūtu tēma tiek pacelta tieši tad, kad cilvēks ir aizkaitināts ar otru, un sāk tos jautājumus uzdot agresīvi un pārmetoši. Protams, ka nevienā emocionālu atklātību tas nerosinās.
Ar laiku attiecībās pie tā daudz maz pieradu, tagad neteikšu, ka man ar to ir īpašas problēmas, bet noteikti mani pirmie instinkti nebūs runāt par jūtām.
1318
