Aizstāvēt darbu, kas pašam riebjas

Mežone @ 20.02.2023 14:51

Jā, arī man riebās savs darbs. Teorija vēl ok, bet praktiska daļa bija briesssssmīga un man pat bija kauns stāvēt visu priekšā un aizstāvēt TO! Bet, ko vajag, to vajag! Tik daudz gadi pagājuši, taču joprojām no kauna gribētos saķert galvu ?? Bet atzīme bija laba un aizstāvēju arī labi. Galu galā, tu tomēr savā ziņā jau esi profesionālis vai kā minimums, pieaudzis cilvēks. Tādēļ ir jāsaņem sevi rokās un vienkārši jāpabeidz iesāktais un miers.
Galu galā, ok, pieņemsim, ka tev uz šo brīdi tēma nepatīk vai darbs nepatīk, taču tas ir tavs darbs. Tādēļ tev tas ir jāaizstāv un, pats galvenais, jāpārzina tēma un jāpārzina, ko tu vispār esi tur ierakstījusi.
Bet galvenais ir radīt iespaidu, ka esi gudra un saproti, par ko runā.
Atceros, kad bija pirmsaizstavēšana, tad komisija ļoti centās mani iegāzt ar saviem dziļi subjektīvajiem viedokļiem, kas nesakrita ar manis teikto manā darbā, taču tāpat izkūlos. Īstajās aizstāvēšanās gāja labāk un jautājumi bija tādi, ka saproti, ka uzdod vienkārši uzdošanas pēc. Ja visu praktisko esi izdarījusi, tad aizstāvēšana ir ķeksis. Mazāk streso, izdari to un būs tev miers ??

Ja jau atzīmi dabūji labu, tad jau nebija sūds. Vienkārši pašai nepatika varbūt savs darbs. Man ir aizdoma, ka mans ir s*ds un darba vadītājs atļāva nodot, jo pateicu, ka esmu izlabojusi, ko varēju, vairs nav spēka, uz nezināmu periodu vēl tās trakās temperatūras, klepus lēkmes, zāles, bērns arī kopā ar mani slimoja, negulētas naktis, varbūt padoties? Teica, lai nepadodos un nododu, jo ir ok. Tas, visticamāk, nenozīmē, ka domāts, ka darbs ir labs, bet nododams ir.

Par šo jautājumu “Ja iekšēji piekritīšu kritikai - aizstāvēt, attaisnot par spīti, lai “aizstāvētu” vai piekrist.. Kā tad reaģēt?” varu no bakalaura darba aizstāvēšanas pieredzes Latvijas Universitātē juridiskajā fakultātē teikt, ka- centos aizstāvēt visiem spēkiem savu darbu un viedokli ko paudu tajos secinājumos, taču recenzents nepiekrita tai idejai ne par ko. Līdz ar to sanāca tāda neveikla situācija, ka viņš uzstāj, ka to nevajag ieviest, bet es strīdējos pretī un laikam par daudz, uz ko viņš vēl noteica “nu Tu esi ļoti ambicioza meitene” un dusmīgs ielika 6. Izskatās, ka man nevajadzēja tik ļoti uzstāt uz savu taisnību, bet es taču aizstāvēju savu darbu :) tā kā jā, pieklājīgāk jāmēģina, bet tur jau šaura tā robeža- es taču nevarēju atbildēt, ka “jā, tiešām nevajag”, ja rakstu, ka vajag 😀😀😀 turies un būs labi! Aizstāvēsi godam, es ticu! Uzraksti pēc tam kā gāja! ✊

Ja vadītājs saka, ka ir labi- vispār nav par ko uztraukties, jo mācībspēkiem tomēr ir diezgan liela pieredze darbu vadīšanā līdz ar to ja kaut kas nebūtu labi, noteikti pateiktu. Principā ja esi aizlaista tālāk par priekšaizstāvēšanu un vadītājs paraksta- darbs jau ir ieskaitīts. Tā ir vairāk nekā puse no uzvaras. Bakalaura darbus manā pieredzē ieskaita pat ja nav atklāta "Jauna Amerika". Man aizstāvēšana un jautājumi ilga kādas 20 minūtes, jo tā kā man bija tēma saistīta ar nodokļiem, gandrīz visa komisija man uzdeva pa jautājumam, taču daudziem kursabiedriem uzdeva tikai pa 1-2 jautājumiem līdz ar to nebija komisijas priekšā vairāk par 10 minūtēm. Galvenais uz aizstāvēšanu iet ar pārliecību, jo ja jau veselu darbu esi uzrakstījusi, tad šo to par savu tēmu zini. Novēlu, lai Tev viss izdodas! :)

BerzaLll @ 20.02.2023 18:24

Ja jau atzīmi dabūji labu, tad jau nebija sūds. Vienkārši pašai nepatika varbūt savs darbs. Man ir aizdoma, ka mans ir s*ds un darba vadītājs atļāva nodot, jo pateicu, ka esmu izlabojusi, ko varēju, vairs nav spēka, uz nezināmu periodu vēl tās trakās temperatūras, klepus lēkmes, zāles, bērns arī kopā ar mani slimoja, negulētas naktis, varbūt padoties? Teica, lai nepadodos un nododu, jo ir ok. Tas, visticamāk, nenozīmē, ka domāts, ka darbs ir labs, bet nododams ir.

Njā, skaidrs, ka Tev vispār trauksme ļoti raksturīga :( Daudz par daudz domā, patiešām. Saprotami, ka tas vairāk ir ilgtermiņā nevis tagad, darbu rakstot, bet mēģini meditēt, sportot, darīt kaut ko, kas mazina stresu.
Viss, ko raksti, parāda nevis reālas problēmas ar darba kvalitāti vai disciplīnu, bet gan to, ka par daudz esi pati savā galvā un nevietā šausti sevi.
Par to, kā tas izdevās citām, kam bija bail no aizstāvēšanas - man arī bija ļoti bail, bet abās reizēs vnk ievilku elpu un izdarīju.
Aizstāvēšanas galvenos punktus pārrunāju ar vadītāju. Un baltā lapa tiešām ir problēma, ar to var labi cīnīties, kā jau teicu, iekopējot kaut ko no esošā teksta un pēc tam apstrādājot. Izdomā, kas Tev pašai no visa likās interesantākais un to arī izcel.
Kaut kā mēģini tikt ārā no tā sava burbuļa, kur viss grozās ap iespēju izgāzties. Arī atbildību jāuzņemās - pati teici, ka slinkošana līdzvainīga. Ja es slinkoju, tad es to pieņemu un dažas lietas vienkārši izdaru slinki, nešaustu sevi pārāk. :D Ja gribu izdarīt labi, tad piespiežu sevi pacensties. Neiet kopā tas perfekcionisms ar slinkošanu, darbs jau pats no sevis gudrāks nepaliks, Tev jāstrādā ar to, kas ir un jānobeidz to lietu, padoties, tikai tāpēc, ka bail izgāzties būtu ļoti muļķīgi.

Uf, man kauns, jūs te visas par bakalauru vai maģistru laikam. Man šis būs 1. līmeņa profesionālā līmeņa diplomdarbs.
Ar tādu ne-interesi rakstīju to darbu, ka vai. Nevarētu pat teikt, ka pārzinu tēmu, bet darba vadītājam tādu iespaidu esmu radījusi, jo teica, ka no viņa skatu punkta, lasot darbu, ir pārliecība, ka pārzinu tēmu. Es pat nesaprotu, kā tādu iespaidu esmu radījusi.. ar tādām mokām tas viss gāja, ka pats process palicis miglainā atmiņā. Šķiet, ja uzdos kādu jautājumu ar atkāpi no tā, kas rakstīts darbā, būs čau. Gribas ņemt atkal visas grāmatas un materiālus un iet cauri, bet laika tam vairs nav. Reāli bail radīt iespaidu, ka neesmu rakstījusi to darbu, kaut esmu, nav man anonīmi tač jēgas melot šeit.
Jā, zinu, ka nervi man ir lielākais ienaidnieks.

Zinu vienu čali, kas savu darbu nopirka. Maksāja gan par melnrakstu, gan pēc tam labojumus pasūtīja. Priekš aizstāvēšanas izlasīja vairākreiz ''savu'' darbu, visu prezentāciju un runu balstīja tikai tajā, kas bija darbā, jo pats nebija neko meklējis, analizējis, rakstījis, bet dabūja 8. Vienkārši ar pārliecību. Laikam paveicās, ka nebija jautājumu, kas paver plašāk tēmu, kur nāktos atbildēt uz kaut ko, kas nedaudz skar kaut ko ārpus darba. Bāc, man viņa vietā būtu bijis tik ļoti bail 😀

Es tevi ļoti labi saprotu, man bija ļoti līdzīgas sajūtas, rakstot bakalauru. Diemžēl nekāda zelta padoma man nav, varu tikai just līdzi. Vēl tagad katru reizi, atceroties to laiku, noskurinos. 😄 Es vispār esmu profesionāla prokrastinatore - atstāju gan rakstīšanu, gan gatavošanos aizstāvēšnai līdz pēdējam brīdim, jo nekādīgi nevarēju saņemties - likās, ka neko nesaprotu, nezinu, no kura gala sākt, informācijas tik daudz, tēma ne pārāk interesanta, utt. Gandrīz pilna laika darbs un pārvākšanās, tuvojoties darba nodošanas termiņam, arī nepalīdzēja. 😅 Bet kaut kā tiku tam cauri un ar labu atzīmi. Protams, ka varēju labāk, ja būtu laicīgāk sākusi, vairāk iespringusi un komunicējusi ar darba vadītāju, bet uzskatu, ka tā brīža mentālajam stāvoklim, tiku tīri ok galā. Ko runāju prezentācija, vispār neatceros, pilnīgs blackout. 😂 Atceros, ka arī biju satraukusies par jautājumiem, arī likās, ka darbs ir nekāds un nedod dievs kaut ko pajautās mazliet ne pa tēmu - gals klāt. Bet, cik atceros, uzdeva ļoti vieglus standarta jautājumus - tieši tādus, kādus gaidīju un uz kuriem bija viegli atbildēt. Šķiet, ka esi ļoti satraukusies, ja tev vēl ir laiks, noliec uz kādu brīdi darbu malā, padari lietas, ko patīk darīt, ieej vannā, atpūties, iedzer tēju, un tad ar svaigāku skatu pieķeries vēlreiz. Tev nav jādievina savs darbs/tēma, tas vienkārši ir pārbaudījums, lai tiktu pie diploma. Tajā pat laikā tev jāpārzina sava tēma un jābūt pārliecinātai par to, ko saki. Katru vakaru pa gabaliņam pārlasi savu darbu, patrenējies pie spoguļa, tad gribot negribot kaut kas paliks atmiņā. Domāju, ka pasniedzēji nav ieinteresēti kādu speciāli iegāzt, un, ja darba vadītājs ir apmierināts, tad satraukties tiešām nav ko.

Tu esi pārāk uztraukusies, tavs darbs noteikti nav tik slikts, ja darba vadītājs to ir pieņēmis!
Es esmu aizstāvējusi darbus, kam nav argumentācijas. Nu neko, pieņēmu, ka būs nepatīkami momenti. Nāk jauna diena ar jaunām problēmām un iepriekšējās aizmirstas. :)

BerzaLll @ 20.02.2023 18:24

Ja jau atzīmi dabūji labu, tad jau nebija sūds. Vienkārši pašai nepatika varbūt savs darbs. Man ir aizdoma, ka mans ir s*ds un darba vadītājs atļāva nodot, jo pateicu, ka esmu izlabojusi, ko varēju, vairs nav spēka, uz nezināmu periodu vēl tās trakās temperatūras, klepus lēkmes, zāles, bērns arī kopā ar mani slimoja, negulētas naktis, varbūt padoties? Teica, lai nepadodos un nododu, jo ir ok. Tas, visticamāk, nenozīmē, ka domāts, ka darbs ir labs, bet nododams ir.

Teorētiskā daļa bija vēl ok, jo mans bija labs darba vadītājs un ļoti foršs recenzents, bet praktiskā bija konkrēts mēsls, jo es to dabūju uz savām rokām burtiski 3h pirms aizstāvēšanas un uzņēmums, kurā es to biju pasūtījusi, bija konkrēti nolažojis un viss darbs bija viens liels brāķis + man vispār nepatika, tas ko es tur veidoju. Es ar asarām braucu uz aizstāvēšanu, jo sapratu, ka man pat vairs nav laika to visu izlabot un komisijai būs jārāda ŠIS + kaut kādā veidā tas brāķa gabals arī jāaizstāv. Bet variantu jau nebija😁 Bet beigās bija ok. Novilka, protams, balli par to brāķa faktu, bet atzīme tāpat bija ok.
Atceros, ka visi stresoja momentos, kad stāvēja aiz durvīm un gaidīja savu kārtu. Tiklīdz tu ienāc iekšā un nostājies, tas kamols kaklā nedaudz nokrīt un uznāk tāds kā adrenalīns, līdz ar to tas stress nedaudz nokrīt un prāts atsāk darboties 😁