Dīvainības, neizskaidrojamas lietas, mistika.

Dalia @ 20.02.2023 19:59

Vai ir Tev teikuši kāpēc pie viņiem baba nāk?

Viņām ar babiņu bija daudz labākas un tuvākas attiecības. Es biju pavisam maza kad viņa nomira, kādi 5 gadi varbūt, bet māsas jau bija pieaugušas.

Dalia @ 20.02.2023 19:59

Vai ir Tev teikuši kāpēc pie viņiem baba nāk?

es ar sapņos redzu mirušos bet nesaprotu ka mirušie. Gan vecmāti, gan skolotājas. Pat pamostoties tikai pēc laika saprotu ka viņi takš jau vairs nav dzīvi. Bet man nav bail tajos sapņos.

Alisse @ 20.02.2023 16:51

mūsu ģimenē saka ka ja šādi gadoties jāiededz baznīcas svecītes un jāizlūdz. Pieminēšu ka manējie ir pareizticīgie. Gan mammai, gan māsām baba nākot sapņos ciemos...
es gan neesmu ticīga, bet laikam jau iedegtu, ja nu kas

Vai ir Tev teikuši kāpēc pie viņiem baba nāk?

Dalia @ 18.02.2023 11:46

Man arī ir vairāki šādi stāsti. Lielākoties, kad kādam esmu mēģinājusi tikai pieminēt paskatās uz mani kā nojūgušos. Tāpēc kad kāds cits stāsta šādus stāstus, kā jūs šeit, es tiešām ticu, ka kaut kas ir noticis, pat ja izklausās nereāli, jo es pati esmu sajutusi līdzīgas lietas.
Man kopš nomira vecmāmiņa, viņa visu laiku rādās sapņos. Es biju maza, kad nomira, neteiktu, ka bija ļoti tuvas attības, es pat īsti neatceros vairs, bet jau gadiem viņa man visu laiku rādās sapņos. Bet katru reizi viņa man rādās sapņi ir biedējoši, nav patīkami. Es sapnī vienmēr zinu, ka viņa ir mirusi un pamostos nobijusies. Ir sapņi, kur viņa ir piedāvājusi ēdienu, vai kur es redzu viņu guļam. Vienā sapnī teica, lai nāku pie viņas. Pamodos visa drebuļos.

mūsu ģimenē saka ka ja šādi gadoties jāiededz baznīcas svecītes un jāizlūdz. Pieminēšu ka manējie ir pareizticīgie. Gan mammai, gan māsām baba nākot sapņos ciemos...
es gan neesmu ticīga, bet laikam jau iedegtu, ja nu kas

Crazy stāsti 🙈 Noteikti neesam vieni..

Dalia @ 18.02.2023 11:46

Man arī ir vairāki šādi stāsti. Lielākoties, kad kādam esmu mēģinājusi tikai pieminēt paskatās uz mani kā nojūgušos. Tāpēc kad kāds cits stāsta šādus stāstus, kā jūs šeit, es tiešām ticu, ka kaut kas ir noticis, pat ja izklausās nereāli, jo es pati esmu sajutusi līdzīgas lietas.
Man kopš nomira vecmāmiņa, viņa visu laiku rādās sapņos. Es biju maza, kad nomira, neteiktu, ka bija ļoti tuvas attības, es pat īsti neatceros vairs, bet jau gadiem viņa man visu laiku rādās sapņos. Bet katru reizi viņa man rādās sapņi ir biedējoši, nav patīkami. Es sapnī vienmēr zinu, ka viņa ir mirusi un pamostos nobijusies. Ir sapņi, kur viņa ir piedāvājusi ēdienu, vai kur es redzu viņu guļam. Vienā sapnī teica, lai nāku pie viņas. Pamodos visa drebuļos.

Kā saka, nekad nevar iet sapnī līdzi mirušam cilvēkam. Vispār diez gan dīvaini, ka tieši Tev viņa rādās sapņos, ja biji diez gan maziņā kad nomira. Varbūt kāda citam ģimenes loceklim arī tā ir, vai tikai Tev?

Man arī ir vairāki šādi stāsti. Lielākoties, kad kādam esmu mēģinājusi tikai pieminēt paskatās uz mani kā nojūgušos. Tāpēc kad kāds cits stāsta šādus stāstus, kā jūs šeit, es tiešām ticu, ka kaut kas ir noticis, pat ja izklausās nereāli, jo es pati esmu sajutusi līdzīgas lietas.
Man kopš nomira vecmāmiņa, viņa visu laiku rādās sapņos. Es biju maza, kad nomira, neteiktu, ka bija ļoti tuvas attības, es pat īsti neatceros vairs, bet jau gadiem viņa man visu laiku rādās sapņos. Bet katru reizi viņa man rādās sapņi ir biedējoši, nav patīkami. Es sapnī vienmēr zinu, ka viņa ir mirusi un pamostos nobijusies. Ir sapņi, kur viņa ir piedāvājusi ēdienu, vai kur es redzu viņu guļam. Vienā sapnī teica, lai nāku pie viņas. Pamodos visa drebuļos.

Zosene uzmetās no jūsu stāstiem. 🫣

TimeToDream @ 14.02.2023 22:58

Protams, mēģināju uzlabot kvalitāti, jo, filmējot tumsā, tā bija ne visai laba. Diemžēl nenofilmēju ilgāk, jo likās, ka nebūs nekas īpašs, tāpēc tikai neliels fragments, turklāt, kamēr es ar savu lēno aizdedzi iedomājos, ka vajag nofilmēt, pagāja normāls laiciņš.
https://failiem.lv/u/rswzs9jqv

Wow.. tas noteikti nav vējš

Ir bijis tāds gadījums. Sen sen atpakaļ nomira krusttēvs. Pakārās. Pagāja tās 40 dienas, atceros, pieaugušie sēdēja pie galda. Glāze šņabja, bilde, un plkst. 19.00. Ziema, aiz logiem tumšs. Tieši tas laiks, kad mana mamma atgriežas no darba. Viņa vnm atbrauca šajā laikā. Dzirdam atveras, vecās koka durvis, čīkst kāpnes un 2. Stāvu un dzirdam reālus soļus otrajā stāvā. Pietam, visi to dzirdēja. Mēs, sīkie priecīgi, mamma mājas. Skrienam uz otro stāvu, meklējam un nav. Tas bija tik jocīgi.
Ir bijusi miega paralīze stresainā un aizņemtā laikā. Tik traka, ka pilnīgi domāju xka nepieciešams kāds speciālists. Jo tā sajūta, kad tevi it kā krata kāds svešinieks miegā un tu nevari pakustēties ir ļoti šausmīga. Par laimi, nav atkartojusies.
Esmu gulējusi gultā un vairākas reizes jutusi, itka man blakus kāds gulētu. Tā ir tiešām pretīga sajūta.
Nezinu kāpēc tā. Tad vairāk jaunības gados, tagad nekas tāds nav bijis. Bet.... Es ticu pardabiskajam

Šis gan nebūs mistiski, bet vienkārši ļoooooti dīvaini.😁
Šī bija trešā nakts kad piemodos tieši 00:39 , minūte minūtē. Reāli vakar un aizvakar pamodos vienā laikā, domāju hmm…interesanti. Bet tad kad es šonakt piemodos naktī, es kādas 10min pavārtijos pa gultu, līdz izlēmu ielūkoties telefonā paskatīties pulksteni, un paņemot rokās rādīja 00:38 un pārlēca uz 00:39.
Ilgi nevarēju iemigt, jo domaju par šo interesanto sagadīšanos.

Braucuuzņujorku @ 17.02.2023 08:29

es nesmejos, pat emociju nevarēju īsti pielāgot. Jo man liekas es būtu saslēgusi visur gaismas vai sāktu kliegt, bet nu bailes katram pa savam. Es saprotu, ja uz sekundi redzi, bet ja uz ilgu laiku var tak slikti palikt.

es ar, tagad tā domājot liekas ka ieslēgt gaismu būtu bijis loģisks variants, bet man šķiet ka es bailēs pirmo reizi tā sastingu. 😬 Tā bija viena no garākajām naktīm dzīvē.
Pēc šī raksta vēl pārlasīju to saraksti ko rakstiju puisim. Man pat video laikam bija iefilmēts bet nevērās vaļā jo sen jau dzēsts.

Nezinot izīrējām dzīvokli,kurā pirms pāris gadiem nomira vīrietis, viņam tur kaut kas bija aizdedzies vai kas,īsti vairs neatceros. Bet tajā dzīvoklī vienmēr bija nepatīkami atrasties, lai gan remots bija, mēbeles labas, ļoti simpātisks,bet kaut kas nelika mieru,tāda trauksme. Vienu rītu pamodos un mani apavi un vīra apavi stāvēja nevis koridorā pie durvīm,kur tie stāv vienmēr,kā jau visur,kur mēs dzīvojam, bet virtuvē zem loga (uz zemes). Abi pāri kārtīgi nolikti blakus viens otram. Ne es,ne vīrs nestaigājam naktīs,lai to izdarītu. Viens otru nemēdzam tā izjokot. Tagad pagājuši jau 5 gadi kopš tur nedzīvojam un nekas tāds arī vairāk nav atgadījies nekur. Nezinu mistika vai nē, bet man kas tāds notika pirmo reizi un mazliet mani toreiz sastresoja,īpaši tad,kad pēc laika uzzināju par to,ka tur kāds nesen ir aizgājis nelaimes gadījumā

Alisse @ 16.02.2023 21:17

Vari smieties vai nē, bet es palīdu zem segas un riktīgi pierāvu klāt kājas. Savilkos kamoliņā un ik pa laikam paskatījos uz to tēlu. Tad mēģinot nekustēties atradu telefonu zem spilvena un rakstīju puisim. sākumā gribēju zvanīt bet ņemot vērā ka latvijā bija +- 4 no rīta domāju ka viņš guļ. Kad ieraudzīju ka viņš online tad uzrakstiju ka man bail un liekas ka viņa vectēvs stāv pie gultas. Viņš tikai pateica “ak vai bebi” .
Telefonu beigās noliku un tā arī sēdēju ar galvu zem segas nekustīgi. Tikai ik pa laikam palūrēju vai tu vēl tā forma ir vai nav. Nekad neesmu tik ilgi sēdējusi maksimali sastingusi un vienlaikus drebot.

es nesmejos, pat emociju nevarēju īsti pielāgot. Jo man liekas es būtu saslēgusi visur gaismas vai sāktu kliegt, bet nu bailes katram pa savam. Es saprotu, ja uz sekundi redzi, bet ja uz ilgu laiku var tak slikti palikt.

Alisse @ 16.02.2023 21:17

Vari smieties vai nē, bet es palīdu zem segas un riktīgi pierāvu klāt kājas. Savilkos kamoliņā un ik pa laikam paskatījos uz to tēlu. Tad mēģinot nekustēties atradu telefonu zem spilvena un rakstīju puisim. sākumā gribēju zvanīt bet ņemot vērā ka latvijā bija +- 4 no rīta domāju ka viņš guļ. Kad ieraudzīju ka viņš online tad uzrakstiju ka man bail un liekas ka viņa vectēvs stāv pie gultas. Viņš tikai pateica “ak vai bebi” .
Telefonu beigās noliku un tā arī sēdēju ar galvu zem segas nekustīgi. Tikai ik pa laikam palūrēju vai tu vēl tā forma ir vai nav. Nekad neesmu tik ilgi sēdējusi maksimali sastingusi un vienlaikus drebot.

Es laikam gulētu ar ieslēgtu gaismu un fonā ieslēgtu tv/datoru :D baisi

Huppoo @ 15.02.2023 00:19

Skatoties tiešām paliek neomolīgi? vai tu sagaidīji brīdi kad apstājas?

Jā, pavēroju, kamēr pēc laika kustība norima. Nebija strauji, bet kādas pāris minūtes bija lēna šūpošanās un pēc tā vairs nebija kustību.
Tiešām interesanti palasīt dažādus viedokļus! :)
Savādākais ir tajā, ka kustība notika tik ilgi.

Minelūše @ 12.02.2023 18:28

Vienreiz man izgaisa pildspalva. Nokrita zem galda, bet kad gribēju pacelt, tās tur nebija. Grīda pilnīgi gluda bez nekādām spraugām, kur tā varētu iekrist. Pārmeklēju visu istabu. Ne jau man to pildspalvu dikti vajadzēja, bet aiz intereses, kur tā palika. Neatradu. Tā arī līdz šodienai nav ne jausmas, kur izkūpēja.
Pusaudžu vecumā bija gadījums, ko nevaru izskaidrot. Biju apslimusi un neaizgāju uz skolu. Bija rīts, vārtījos pa gultu. Nebiju aizmigusi, tikai aizvērusi acis un pēkšņi ausī skaidri dzirdēju balsi "celies!". Biju mājās viena, vecāki jau sen aizgājuši uz darbu, tad nu jautājums - kurš to teica? Vecāki man nenoticēja, teica, ka esmu to nosapņojusi, bet droši zinu, ka biju nomodā.

Man bija kautkas līdzīgs. Biju atradusi jaunu dzīvokli , kurā padzīvot kādu laiku. Enerģija tur bija ļoti slikta, pat vairāk īrnieki neizturēja ilgāk par gadu, to es uzzināju tikai vēlāk, bet vieta ļoti skaista un forša, palēta arī. Tad nu vienu nakti gulēju un mani it kā pamodinātu balss, kura teica, lai paņemu nazi. Es biju it kā nobijusies, bet tad atmetu ar roku un gulēju tālāk. Pietam bieži tajā vietā pazuda mantas. Es pati vienmēr zinu, kur nolieku, bet it viss mistiski pārvietojās, kur es nekad nebūtu neko tādu likusi.

Braucuuzņujorku @ 16.02.2023 18:12

un ko tu darīji to laiku, kad bija tas spoks tev gultas kājgalī??

Vari smieties vai nē, bet es palīdu zem segas un riktīgi pierāvu klāt kājas. Savilkos kamoliņā un ik pa laikam paskatījos uz to tēlu. Tad mēģinot nekustēties atradu telefonu zem spilvena un rakstīju puisim. sākumā gribēju zvanīt bet ņemot vērā ka latvijā bija +- 4 no rīta domāju ka viņš guļ. Kad ieraudzīju ka viņš online tad uzrakstiju ka man bail un liekas ka viņa vectēvs stāv pie gultas. Viņš tikai pateica “ak vai bebi” .
Telefonu beigās noliku un tā arī sēdēju ar galvu zem segas nekustīgi. Tikai ik pa laikam palūrēju vai tu vēl tā forma ir vai nav. Nekad neesmu tik ilgi sēdējusi maksimali sastingusi un vienlaikus drebot.

12 gados pirmo reizi dzīvē paliku mājās viena pa nakti. Pamodos 4.00 no tā, ka kāds brutāli laužās iekšā pa durvīm (tās par laimi bija aizslēgtas). Panikā zvanīju krusmātei, bet viņa pēc tam man rādīja savu telefonu, ka viņai neviens zvans nepienāca. Vienīgais pierādījums, ka neesmu to nospaņojusi bija, ka man telefonā bija saglabājušies entie mēģinājumi viņu sazvanīt. Lieki piebilst, ka pilnīgi visas pārējās naktis dzīvē, kad nenakšnoju viena, neviens lauzies iekšā nav.
Vienreiz bērnībā nakšņoju pie omes, pamodos naktī un pa tumsu redzēju, ka manās istabas durvīs stāv sieviete. Protams, domāju, ka tā ir ome un gulēju tālāk. Nākošā rītā prasīju, kāpēc viņa pa nakti tur stāvēja un viņa apgalvoja, ka nav to darījusi.
Vairākas reizes ir bijusi miega paralīze, kad "pamostos", redzu visu, kas ir telpā, viss šķiet pilnīgi reāls, bet notiek kaut kas mistisks. Piemēram, vienu rītu pamodos kojās un pēkšņi otrā stāva gulta iebruka (es gulēju apakšā). Citu reizi mājās pamostos, redzu savu segu uz grīdas, pieceļos, eju tai garām, bet pieskaroties jūtu, ka zem tās kāds ir... protams, ka pēc tam normāli pamostos un saprotu, ka nekas tāds nav noticis, bet tik reālistiski un baisi tāpat 🤐

Alisse @ 16.02.2023 16:31

JĀAAA! mana puiša vectēvs nomira kovidlaikā, tieši tajā vasarā, pirmajā, kad atlaida visus ierobežojumus. Es netiku uz bērēm jo man bija jāstrādā, bet viņš aizlidoja atpakaļ uz latviju.
Naktī pirms vectēva bērēm, pamodos no ļoti cieša miega jo kautkas smirdēja pēc tāda kā naftalīna un mazliet pēc tikko nodzēstas sveces. Izskatījās ka gultas galā kāds stāv. sākumā man likās ka tā ir ēna, bet guļamistabas žalūzijas vienmēr bija ciet un arī nebija nekādi objekti kas varētu tādā formā dot iespaidu ka tur kāds stāv. Es tiešām biju pilnīgi stīva, no aukstuma un bailēm. Atceros ka tas bija caurspīdīgs, likās tiešām ka puiša vectēvs vienkārši gultas galā stāv un skatās uz mani. Es biju 100% pamodusies un tā pārbijusies ka rakstīju puisim un viņš man divos naktī atbildēja. brīnums ka nepadomāja ka es kuku. bet tas tēls nepazuda no gultas galam līdz 4 rītā kad sāka saule aust.
pat tagad rakstot zosene uzmetās.

un ko tu darīji to laiku, kad bija tas spoks tev gultas kājgalī?🥶