Es parasti esmu iegrimusi telefonā un apkārtējiem uzmanību nepievēršu. Neuzskatu, ka mans pienākums ir visu laiku vērot, vai neiekāps kāds večuks vai grūtniece un tūlīt lekt kājās. Kāpēc man jāzīlē, vai cilvēks grib sēdēt vai nē? Katram ir mēle mutē. Palūdz un es tevi palaidīšu, vienalga, vai esi vīrietis, sieviete, pensionārs vai bērns.
Vietas došana man ir attieksmes jautājums. Vecums nav attaisnojums būt kretīnam. Reiz pienāca klāt večiņa (jā, krievu tautības) un ļoti pieklājīgi palūdza, vai varu palaist viņu apsēsties. Protams, ka piecēlos. Ja viņa to būtu teikusi pavēlošā tonī, es sēdētu kā kūka.
Tāpat vienreiz biju nolikusi mugursomu brīvajā vietā sev blakus. Iekāpj tantiņa un pati ķeras pie manas somas, lai to novāktu. Sadusmojos. Gribi sēdēt? Pajautā! Negrābsties gar manām mantām.