Jutos vainīga sava veselības dēļ

Man šķiet, ka problēma nav tevī, bet tavā ģimenē un draugā. Ģimeni izvēlēties nevar, bet tāds draugs gan nav tevis vērts. Ja jau viņš tā izturas. Domāju, ka ir ļoti grūti tā dzīvot, katru dienu dzirdot pārmetumus par kaut ko tādu, ko tu nemaz nevari ietekmēt/izmainīt. Tu neesi vainīga, ka tev ir tādas slimības. Lūdzu, nevaino sevi. 💙
Ar ģimeni gan ir vērts izrunāties. Bet ja viņi nesaprot, tad es nezinu ko darīt. ☹
Man arī ir hroniska slimība. Tā ietekmē manu dzīvi (ikdienu). Agrāk es arī vainoju pati sevi. Pat ienīdu sevi! Bet vēlāk pieņēmu savu slimību. Jo galu galā, to izārstēt (pagaidām) nevar. Palika vieglāk! 🙂
Mani vecāki kopš bērnības (līdz pat šim laikam; man tagad 23) ik pa laikam raida negativitātes "starus"/kaut kādas dusmas vai tamlīdzīgi (nezinu kā to pareizāk raksturot), ka es esmu slima un viņi mani īsti nevēlas līdz galam pieņemt. Tiešā tekstā tas netiek teikts, bet es jūtu. (OK, tētis dažas reizes ir skaļi pateicis, ka "par ko man tāda meita??!" u.tml.) Tādās reizēs man ļoti sāp. 💔 Bet nu neko. 🤷🏼‍♀️
Man ir draudzene jau 11 gadus. Bet viņa NEKAD NEKO sliktu nav teikusi par mani tāpēc, ka esmu slima. (Vismaz man dzirdot. To, kas notiek "aiz muguras", mēs jau neviens nezinām. Bet tas jau ir cits stāsts - par uzticēšanos.)
Tāpēc nepareiza domāšana ir nevis tev, bet pārējiem, kuriem kaut kas nepatīk. Visstulbākais šajā visā ir tas, ka tā ir lieta, ko nevar izmainīt.
Tāpēc meklē cilvēkus, kas tevi pieņems tādu, kāda esi. Jo tādi ir! Vai arī šādi cilvēki paši tevi atradīs! 😊
P.S. Un jā - man arī derētu padoms, ko darīt, ja pašas ģimene tevī neklausās, dažreiz pat ignorē, jo tu esi (it kā) mazāk vērtīgs, nekā pārējie ģimenes locekļi, tāpēc ka neesi vesela? Jo es ar viņiem jau simtiem reižu esmu runājusi šo gadu laikā, bet viņi neko. Tik' turpina. 🙁

Jautājums, jo vienkārši nezinu. Brt vai kaut Kas notiks, Ja sagriezīsi savu ābolu Ar to pašu nazi, Ar ko griezta bulcińa?

Tigeriene @ 22.05.2022 23:02

Man šķiet, ka problēma nav tevī, bet tavā ģimenē un draugā. Ģimeni izvēlēties nevar, bet tāds draugs gan nav tevis vērts. Ja jau viņš tā izturas. Domāju, ka ir ļoti grūti tā dzīvot, katru dienu dzirdot pārmetumus par kaut ko tādu, ko tu nemaz nevari ietekmēt/izmainīt. Tu neesi vainīga, ka tev ir tādas slimības. Lūdzu, nevaino sevi. ?
Ar ģimeni gan ir vērts izrunāties. Bet ja viņi nesaprot, tad es nezinu ko darīt. ☹
Man arī ir hroniska slimība. Tā ietekmē manu dzīvi (ikdienu). Agrāk es arī vainoju pati sevi. Pat ienīdu sevi! Bet vēlāk pieņēmu savu slimību. Jo galu galā, to izārstēt (pagaidām) nevar. Palika vieglāk! ?
Mani vecāki kopš bērnības (līdz pat šim laikam; man tagad 23) ik pa laikam raida negativitātes "starus"/kaut kādas dusmas vai tamlīdzīgi (nezinu kā to pareizāk raksturot), ka es esmu slima un viņi mani īsti nevēlas līdz galam pieņemt. Tiešā tekstā tas netiek teikts, bet es jūtu. (OK, tētis dažas reizes ir skaļi pateicis, ka "par ko man tāda meita??!" u.tml.) Tādās reizēs man ļoti sāp. ? Bet nu neko. ??‍♀️
Man ir draudzene jau 11 gadus. Bet viņa NEKAD NEKO sliktu nav teikusi par mani tāpēc, ka esmu slima. (Vismaz man dzirdot. To, kas notiek "aiz muguras", mēs jau neviens nezinām. Bet tas jau ir cits stāsts - par uzticēšanos.)
Tāpēc nepareiza domāšana ir nevis tev, bet pārējiem, kuriem kaut kas nepatīk. Visstulbākais šajā visā ir tas, ka tā ir lieta, ko nevar izmainīt.
Tāpēc meklē cilvēkus, kas tevi pieņems tādu, kāda esi. Jo tādi ir! Vai arī šādi cilvēki paši tevi atradīs! ?
P.S. Un jā - man arī derētu padoms, ko darīt, ja pašas ģimene tevī neklausās, dažreiz pat ignorē, jo tu esi (it kā) mazāk vērtīgs, nekā pārējie ģimenes locekļi, tāpēc ka neesi vesela? Jo es ar viņiem jau simtiem reižu esmu runājusi šo gadu laikā, bet viņi neko. Tik' turpina. ?

Ja godīgi, man jau šķiet, ka tādi nesapratīs arī tad, ja runāsi 1000x reizes, ja vien paši ar tādu problēmu nesaskaries tieši sev. Es laikam esmu diezgan lepna (vai kā to pareizi nosaukt) un šādus cilvēkus ignorētu arī tad, ja būtu tuvi. Nesaku, ka tev tā jādara, bet man ir bijusi situācija, kur mamma pasaka kaut ko ļoti aizvainojošu un tā arī netikāmies, kamēr neatvainojās. Jo nu.. tuviniekus nevar izvēlēties, bet ar pakaļām arī nav jāuztur attiecibas tikai tādēļ, ka vajag.

mangos @ 22.05.2022 23:19

Ja godīgi, man jau šķiet, ka tādi nesapratīs arī tad, ja runāsi 1000x reizes, ja vien paši ar tādu problēmu nesaskaries tieši sev. Es laikam esmu diezgan lepna (vai kā to pareizi nosaukt) un šādus cilvēkus ignorētu arī tad, ja būtu tuvi. Nesaku, ka tev tā jādara, bet man ir bijusi situācija, kur mamma pasaka kaut ko ļoti aizvainojošu un tā arī netikāmies, kamēr neatvainojās. Jo nu.. tuviniekus nevar izvēlēties, bet ar pakaļām arī nav jāuztur attiecibas tikai tādēļ, ka vajag.

Jā, jā. Zinu, ka viņi nekad nesapratīs, jo paši ir veseli. Laikam jau vieglāk ir ignorēt tos brīžus vai "noslēgt sev smadzenēs skaņu", kad "brauc virsū".

Tigeriene @ 22.05.2022 23:45

Jā, jā. Zinu, ka viņi nekad nesapratīs, jo paši ir veseli. Laikam jau vieglāk ir ignorēt tos brīžus vai "noslēgt sev smadzenēs skaņu", kad "brauc virsū".

Vispār no vienas puses stulbi, ka Latvijā tikai kādiem 10 cilvēkiem ir šī slimība. Līdz ar to nekādas domubiedru grupas vai kaut kas tāds Latvijā nav iespējams. Bet ārzemēs gan. Nu es jau tur esmu. Bet cik ta' var "runāt" (sazināties) internetā? :D Gribas jau arī dzīvē.
Bet tā jau ir, ka parasti savējie cilvēki dzīves laikā atnāk. 😊 Vieni šajā pasaulē mēs (vai "es" kā katrs indivīds) neesam.

Tev celiakiju atklāja nesen vai jau ilgāku laiku? Pašai celiakijas nav, bet ir diezgan smaga glutēna nepanesamība, tādēļ tāpat nākas ievērot dzīvi bez glutēna. Ja šobrīd tev šķiet, ka kafejnīcās nekā priekš tevis nav un mājās vari ēst tikai augļus, šķiet, ka šobrīd vēl esi ceļa sākumā.
Kafejnīcās vispār ir diezgan viegli piemeklēt kaut ko bez glutēna, tāpat, parasti pavāri negriež ar vienu un to pašu nazi maizi un tomātus salātiem. Arī milti nelido apkārt pa virtuvi. Apkārtējie ar laiku pieņem uztura īpatnības, īpaši, ja pati paskaidro, ka no konkrētās sastāvdaļas tev paliek ļoti slikti. Maniem vecākiem daudz grūtāk bija pieņemt veģetāro posmu, kas bija vienkārši iegriba, nevis bezglutēna, kas ir vajadzība.
Ja puisis met netīru nazi pie tīrajiem, viņš vienkārši ir cūka, es ar tādu nedraudzētos.
Bezglutēna ēdienu var pagatavot ļoti garšīgu, vajag tikai iepraktizēties. Tas tiešām nav dzīves gals, ņemot vērā, ka šobrīd gandrīz katram otrajam cilvēkam ir savi uztura paradumi - no pieciem cilvēkiem grupā, viens būs vegāns, vienam būs bezglutēna dzīve, vēl viens nepanesīs laktozi un ceturtais slimos ar cukura diabētu.

Tigeriene @ 22.05.2022 23:02

Man šķiet, ka problēma nav tevī, bet tavā ģimenē un draugā. Ģimeni izvēlēties nevar, bet tāds draugs gan nav tevis vērts. Ja jau viņš tā izturas. Domāju, ka ir ļoti grūti tā dzīvot, katru dienu dzirdot pārmetumus par kaut ko tādu, ko tu nemaz nevari ietekmēt/izmainīt. Tu neesi vainīga, ka tev ir tādas slimības. Lūdzu, nevaino sevi. ?
Ar ģimeni gan ir vērts izrunāties. Bet ja viņi nesaprot, tad es nezinu ko darīt. ☹
Man arī ir hroniska slimība. Tā ietekmē manu dzīvi (ikdienu). Agrāk es arī vainoju pati sevi. Pat ienīdu sevi! Bet vēlāk pieņēmu savu slimību. Jo galu galā, to izārstēt (pagaidām) nevar. Palika vieglāk! ?
Mani vecāki kopš bērnības (līdz pat šim laikam; man tagad 23) ik pa laikam raida negativitātes "starus"/kaut kādas dusmas vai tamlīdzīgi (nezinu kā to pareizāk raksturot), ka es esmu slima un viņi mani īsti nevēlas līdz galam pieņemt. Tiešā tekstā tas netiek teikts, bet es jūtu. (OK, tētis dažas reizes ir skaļi pateicis, ka "par ko man tāda meita??!" u.tml.) Tādās reizēs man ļoti sāp. ? Bet nu neko. ??‍♀️
Man ir draudzene jau 11 gadus. Bet viņa NEKAD NEKO sliktu nav teikusi par mani tāpēc, ka esmu slima. (Vismaz man dzirdot. To, kas notiek "aiz muguras", mēs jau neviens nezinām. Bet tas jau ir cits stāsts - par uzticēšanos.)
Tāpēc nepareiza domāšana ir nevis tev, bet pārējiem, kuriem kaut kas nepatīk. Visstulbākais šajā visā ir tas, ka tā ir lieta, ko nevar izmainīt.
Tāpēc meklē cilvēkus, kas tevi pieņems tādu, kāda esi. Jo tādi ir! Vai arī šādi cilvēki paši tevi atradīs! ?
P.S. Un jā - man arī derētu padoms, ko darīt, ja pašas ģimene tevī neklausās, dažreiz pat ignorē, jo tu esi (it kā) mazāk vērtīgs, nekā pārējie ģimenes locekļi, tāpēc ka neesi vesela? Jo es ar viņiem jau simtiem reižu esmu runājusi šo gadu laikā, bet viņi neko. Tik' turpina. ?

Es nesaprotu - tie senči runā tā it kā Tev kājas un rokas būtu nogrieztas.😰 Kas notiek šajā pasaulē…

Vaina tiešām nav tevī, bet tavos tuviniekos. Citus cilvēkus neizmainīsi, tāpēc, manuprāt, vienīgā iespēja ir tev pašai pielāgoties, par sevi parūpēties un pašai padomāt. Ejot ciemos, pagatavo kūku, ko pati vari ēst (ar bezglutēna miltiem, piemēram), aiznes ciemkukulī augļus vai ko citu, ko varēsi vakara laikā ēst. :)
Mājās jau tu arī vari specializētos bezglutēna produktus sev pirkt, tagad, manuprāt, izvēle palikusi daudz lielāka veikalos, kā pirms dažiem gadiem.