Sveikas!
Jau kādu laiku dīloju ar pašdisciplīnu. Cenšos ieviest rutīnu savā dzīvē - ceļos vienā laikā, eju no rītiem uz benzīntanku pēc kafijas vai izskrienu apmēram 3km, jo tas man palīdz pamosties un gūt enerģiju dienai. Darbs. Mācības. Ta ir rutīna, bet ah, nepamet sajūta, ka neesmu produktīva, ja neesmu izdarījusi to ko ieplānoju! Es nemēru produktivitāti nosēdētajas stunas pie galda, bet gan izdarītajā apjomā!
Šodien sarunāju darbā brīvu, lai rakstītu savu referātu augstskolai. Piecēlos 6 rītā. Izskrēju, lai piespiestu smadzenes pamosties un jau tūlīt būs pēcpusdiena un es NEKO neesmu izdarījusi. Nezinu, n tās stundas meklēju avotus internetā, lasīju, bet no tā visa noderēja tikai pāris teikumi. Pa visu šo laiku uzrakstīju 2 atkāpes! Ah, nu referātam vēl 2 nedēļas līdz iesniegšanai, bet kā man besī šī sajūta!! Laiks patērēts, darbs uz priekšu neiet. Un atkal būs jāsēž brīvdienās pie šī referāta, nevis jabauda Latvijas daba. Besī.
Ko jūs darat dienās, kad nesanāk būt reāli produktīvām? Metat pie malas, ar domu, ka citu reizi mēģināsiet, vēlāk izdarīsiet? Vai cīnāties, jo labāk kaut ko darīt, nekā neko? Es visu laiku ar to struggloju! Darīt, jo labāk nekā neko nedarīt vai mest mieru, jo rīts būs gudrāks par vakaru...
Tas tā, pārdomām, gribu dzirdēt jūsu viedokļus... jo es parasti metu pie malas, ja nevedas darāmais, bet tā kā man nepatīk jaukt atpūtu ar darbu, tad sanāk ne šis ne tas, ne ta atpūties, ne izdarīji ko vajah. Un tāpat apziņa, ka kādreiz būs jādara...
314
