Drauga attiecības ar māsu

Manuprāt ir jauki, ja atiecības ir vienkārši labas- interese par otra dzīves notikumiem, padoms, atbalsts. Tādām tām būtu jābūt, bet, ja nav kopīgu interešu, ir tikai normāli kontaktēties tikai tad, kad sanāk kopā būt pie vecākiem vai tad, kad ir nepieciešamība kaut ko otram pajautāt.. vai svētkos. Manam draugam ir jaunāka māsa. Nu jau gan pieaugusi. Viņi kontaktējas pēc nepieciešamības un tiekamies ar viņu pārsvarā tikai pie drauga vecākiem, jo šis ir tas gadījums, kad vecumu starpība ir liela, nav viens dzimums un to kopīgo interešu nav... mans draugs izvācās no mājām, kad viņai bija līdz 12 gadi un ļoti reti brauc ciemos. Draugs vienkārši rūpējas un palīdz kā vien var. Man ar viņu ir normālas attiecības. Priecājos sniegt padomu, ja viņa man to jautā, bet mēs nekad nebāžamies ar aicinājumiem ciemos. Ceru, ka tad, kad mums būs bērni, tas izmainīsies, jo man gribētos, lai mani bērni ir tikpat tuvi ar tantēm un onkuļiem cik es ar māsas bērniem. Manuprāt, nav tuvāku radu par māsām un brāļiem! ❤

Vīra māsai ir dzīvesstils, kuru ne viņas brālis ne es nevaram pieņemt. Mums nav pa ceļam un tā ir labāk.
Sākumā gan kontaktējamies, bet nu jau kādu laiku nē. Piekritīšu par ''Es viņu labāk redzu ejam, nekā nākam''.
Kā arī viņai pašai nav ģimenisku vērtību, ja vienīgi uzturt kontaktu ar kādu, kas vairāk kaut ko sponsorē, jo tā pieradusi.

Mana pieredze rāda, ka tas ir atkarīgs no ģimenes modeļa kādā ir uzauguši. Es esmu māsa, brālis par mani vecāks, mums attiecības labas. Zinu, ka varu uz brāli paļauties uz 150% tāpat, viņš zina, ka var paļauties man. Neatkarīgi no tā kurš ir vainīgs strīdā, atvainosimies mēs abi. Mūs tā audzināja. Ar viņa sievu man ir burvīgas attiecības, viņa man ir loti mīļa un tuva. Nekad nejaucos viņu attiecībās, viņi nejaucas manās.
Un tad ir mana vīra māsa. Uzauga katrs pie sava vecāka, vīrs nav tuvs ar viņu, bet ir draudzīgs jau pa dzīvi, uzturēja kontaktu. Manas attiecības ar viņa māsu labāk nekomentēšu. Es viņu labāk redzu ejam, nekā nākam. Viņai ir visi slikti, kuri nerīkojās pēc viņas stabulītes.

Esmu māsas lomā. Komunikācija man ir tikai ar mazāko brāli (liela vecumu atšķirība) un arī reizi mēnesī vai divos.
Manuprāt nav pareizas receptes kādām ir jābūt attiecībām ar savu ģimeni. Ja esi ļoti tuvs, its ok. Ja neesi, its ok aswell. Galvenais lai tu, un tavs otrs cilvēks ir ar to mierā.

Es gan esmu māsas lomā, varu padalīties no otras puses.
Man ir divi brāļi, viens 1.5 gadu jaunāks, otrs 7 gadus jaunāks. 22 gadu vecumā manas attiecības ar jaunāko brāli bija mazāk tuvas, jo tomēr lielā vecuma starpība un absolūti nesakrītošas intereses tajā laikā. Tagad esam tuvāki, jo mums abiem ir bērni, vairāk kopīgu lietu. Ar otru brāli vienmēr esam bijuši tuvi gan 20 gadu vecumā, gan 30. Kā vecākajai māsai man ir tendence aizrādīt, raizēties, audzināt brāļus. Runājot par attiecībām ar brāļu otrajam pusēm - nekad neesmu iejaukušies vai komentējusi viņu izvēles. Esmu atbalstoša, arī tad ja man ar konkrēto dāmu nav bijis baigais personiskais "klikšķis", jo tā nav mana izvēle un dzīve.
Mums ar brāļiem trijatā ir Whatsapp čatiņs, kur ikdienā apmainamies ar to kā iet, reizēm parspriežam kādas personīgās lietas, sūtam viens otram stulbie jokus :D
Rezumē ir tāds, ka, manuprāt, ir jābūt tuvam, draudzīgām un atbalstošās attiecībām, bet bez pārliecīgas iejaukšanās vienam otra privātajā dzīvē.

Vīram ir māsa, nepilnus divus gadus jaunāka. Vīram gan nav 22 gadi, bet attiecības ir tādas, kādām tām jābūt - draudzīgas, atbalstošas. Viņiem ir tuvas attiecības, arī man ar vīra māsu ir tuvas, viņiem ģimenē vispār pierasts čupoties un draudzēties, un dalīties ar visu, kas notiek. Vīram ļoti agri nomira tētis, un viņš netieši pārņēma šo lomu - rūpēties par mammu un māsu. Un māsa šķiet viņu arī uztver tādu kā stipro plecu savā dzīvē, ko es ļoti novērtēju un par to priecājos!