Manas piecas kapeikas par Kiviču "sapņu ceļojumu". Kad tikai sāku ceļot apkārt, bieži vien finanses bija tik, cik bija, līdz ar to ne reizi vien, tieši tāpat kā Kiviči, esmu blandījusies apkārt pa ielām, jo nav bijis pietiekami daudz līdzekļu, lai apmeklētu muzejus, kafejnīcas vai citas vietas, kuru apmeklēšanai vajag naudu. Neuzskatu, ka tas ir kas slikts, jo katrs atpūšas tā, kā ļauj maciņš un iespējas, līdz ar to nesmejos par to, ka viņi tikai staigā apkārt pa ielām, neizmanto maksas iespējas apmeklēt Brīvības statuju vai ko vēl te pieminēja. Reizēm cilvēka sapnis ir vienkārši nokļūt konkrētā galamērķī, pat ja tas nozīmē tikai pastaigāšanu pa ielām vai pasēdēšanu parkā. Savulaik esmu nakšņojusi i lētos hosteļos, i ēdusi lētos makaronus, lai tikai izbaudītu iespēju pabūt konkrētajā valstī. Lai jau viņi priecājas.
Par to, ka visi nāk viņiem klāt un vēlas notogrāfēties, gan sasmējos. Ir dzirdēti stāsti par to kā Indijā vai Japānā tūristiem, īpaši baltādainām sievietēm ar blondiem matiem, klāt nāk cilvēki, kuri vēlas kopā nofotogrāfēties, jo priekš viņiem tā ir eksotika un tūristi tiek uztverti gluži kā slavenības. Bet nu ne jau ASV, kur nu vēl Ņujorkā. Līdz ar to, protams, tas, cik ļoti Lienei patīk melot, ir smieklīgi.
Rezumē: visticamāk, ka ceļojumu uzsauca kāds vietējais latvietis, tāpēc arī tagad tāds klusums, jo gan jau Kiviči atgriežas vai jau ir atgriezušies mājās. Aizlidoja, nospēlēja kādu lievenīti un devās prom, tāpēc arī tik īss tas ceļojums sanāca. Visā visumā nekas interesants, sašutuma vai izbrīnas vērts.
22
