Nebūs labs piemērs, bet tomēr Naša raša senāk bija Sifons un Baradač, Rubļovkas bomži. Nu lūk, Liene ar Andri arī atgādina man tos bomžus. Dzīvo cūku kūtī, bez rītdienas, bez higienas kādām normām, vispār bez likumiem un rāmjiem, jūtas brīvi un glauni. Ar laiku ievāksies Dainas omes stūrī un ticiet man, šitie dīkdieņi gan jau nenodzers to māju, bet nolaidīs līdz kliņķim, jo jumts būs un polšam sagrabinās naudu, nesmādēs arī toçku dziru. Labākā variantā tajā nolaistajā pritonā abi pavadīs savas vecumdienas dzerot un lamājot viens otru, bet arī viens bez otra iztikt nevarot, tāpēc turpinās būt viens otram par likteņa pelnītu lāstu. Sliktākajā, Andris Lieni vienkārši aiz neuzmanības nositīs kādā dzerstiņā. Pagaidam Andris nevar plostot beztermiņā, jo īre jāmaksā. Bet, kad tās nebūs... Tad arī varēs plostot uz nebēdu