Hey!
Man pašlaik ir draugs(otrā pusīte) un viņam mūždien nav laika! Es pat nezinu vai gribu, ko turpināt, jo normāla komunikācija, tikšanās sanāk 1x nedēļā... varbūt es vienkārši gribu par daudz uzmanības un attiecību sākumposmā nenovērtēju to, ko man sniedz..
Strādā viņš valsts pārvaldē, darbs līdz 17, bet apjoms darba liels, ņem vai nu uz mājām vai 1-2x nedēļā strādā virsstundas. Uz darbu viņam jābrauc 1h ar sabiedrisko, tāpēc tas arī paņem laiku, vēl jāiet veikalā pārdienas, jo kā sportists seko līdzi uzturam, daudz arī ēd muskuļu masai. Trenējas 2x nedēla(trenins 1h -1h 30 min). Pēc darba vienmēr ir pārguris, saka, ka sāp jau acis no darba pie datora, ir vispārīgs nogurums un steiga, jo mājas vel jāgatavo ēst nākamaja dienai, jagatavo vakarinas, reizēm jāmazgā drebes, jāslauka istabas. Vienvārdsakot - mēs vispār nesazinsmies, jo man darbs beidzas 22, vins tad ir mājas un dara “neatliekamos darbus”, lai ap 23-23.30 dotos gulēt. Arī tad, kad man brīvs un nav maina, saziņa tik pa tak nenotiek, jo vins norvuris, steidzas majas.
Sestdineas viņam paiet taisot lielo iepirkšanos - tad parasti pērk minerāļūdeņus, pienu un citas lietas, lai pēc darba nav jāstiepj rokas vai javed sabiedriskajā. Mazgā istabas(vins loti mil tīrību un necieš ne bardaku, ne tīrību), katru otro nedēļu vins brauc pie vecākiem uz citu pilsetu, palīdzēt darza. Paliek tikai svētdienas... tad parasti guļ līdz 14, jo pa nedēļu sakrājies nogurms un gatavo ēst gan dienai, gan uz dsrbu nākamajai dienai.. un tā nu mēs varam tikties tikai SVĒTDIENU VAKAROS!
Mani tas kaitina. Es saprotu, ka viņš iir noguris, nav spēka utml., bet man tik ļoti gribas biezak titkeis, kaut vai sazvanities pec 22 uz 15 min... kad man nav maiņa, aiziet paest terasite, iziet divata pastaiga utml.
Nezinu, varbūt tiesam esmu “jukusi” un par daudz pieprasu, jo pieauguso dzīve nogurdina, bet es ks maza meitenīte prasu laiku un uzmanibu... bet nu Pēdēj a laika pieķeru pie domas, ka man besī šī mūždien aizņemtība un jau caur ausīm iet tas “es esmu noguris, sazināsimies velak”
242
