Nav viena recepte tam - cita pārdzīvo pēc mēneša, cita pēc gada un cita jau otrajā dienā jūtas lieliski, bet pēc pāris sāk raudāt.
Mans uzskats ir tāds, ka tas notiks tad, kad tu būsi gatava to atlaist (nerunāju par soc.tīklu pētīšanu), bet gan par pašu sāpi. Man bija vajadzīgs tā saucamais closure. Pēc šķiršanās aptuveni pusgadu viņš lielākoties man katru dienu rakstīja, es atbildēju (būdama jaunās attiecībās) un tas jauca sapratni jaunajās att. un mazināja uzticēšanos, protams. Pēc aptuveni pusgada, aizgāju ar viņu satikties (ne ar domu kaut ko no jauna veidot, bet izrunāties) un mēs izrunājāmies. Viņš protams man sasolīja zelta kalnus, viņš ir mainījies, tikai es svarīga (viņš mani nokrāpa, tāpēc pametu) un domāja, ka es uzķeršos. Pa ausīm jau braukāja ļoti prasmīgi, bet kad ieraudzīju, ka to pašu viņš solot vēl 3 citām tad nu piecēlos un sapratu, ka nekad šo cilvēku vairs nevēlos redzēt savā dzīvē. Tā nu ir pagājuši 4 gadi jau šķiet un esmu pilnībā atlaidusi sāpes un pārdzīvojumu par sev kādreiz tik tuvu cilvēku. No savas dzīves pavisam viņu izslēgt nevaru, jo mums ir kopīgi draugi un reizēm sarunu temats ir saistīts ar viņu vai kā citādāk, bet tas man absolūti netraucē. Ir vajadzīgs laiks un katram tas ir savs. Ja jūti, ka gribas raudāt tad raudi un laid savas emocijas vaļā nevis turi sevī un pēti viņa soc.tīklus, tā vēl vairāk sevi uzvelkot.
13
