Kā zināt, kad viss?

Viss ir tad, kad nejūties vairs labi esto līdzās.

Varbūt jums vienkārši nav īstais moments? Man arī bija grūti , jo bija tā viena liekā lieta kas bojāja mūsu garastāvokļus un sākam strīdēties, beidzam tad kad savedām kārtība to trešo lietu un tagad viss ir pilnība kārtība un lidzsavarā.
Ir jāatrod tā problema nevis jāšķiras, noteikti viss ir labojams vienkārši jāsaprot kur ir problema. 🙂

Noteikti jāskatās viss konteksts par ko ir strīdi un kas sāpina.
Ja, piemēram, strīdi rodas, jo abi daudz strādājat, lai iekrātu kopīgiem mērķiem un brīžiem tā dēļ jūtaties nogurši un nokaitina sadzīviski sīkumi, tad noteikti strīdu dēļ nav jāšķiras, viss ir izrunājams un labojams.
Turpretī, ja strīdi rodas, jo vienam ir, piemēram, kokaīna atkarība, otrs visu naudu notriec azartspēlēs, tad jau laikam iet katram savu ceļu un beigt destruktīvas attiecības.

Sveika,
Uz Tavu jautājumu katrai būs sava atbilde. Ja vienam cilvēkam konkrētais iemesls ir sīkums, tad otram nē. Viss atkarīgs no tā kā Tu pati jūties un cik ilgi Tev ir šīs sajūtas. Ja jūties slikti pēdējo gadu vai pat divus, tad droši vien būtu jāapsver šķiršanās.
Ja šīs sajūtas, strīdi ir uz īsu laiku periodu, tad viss vēl var mainīties. Attiecības vispār ir mainīgas, tāpat kā mēs paši. Vienu brīdi viss var likties galīgi slikti, darbā slikti, atnāc mājās, jūties aizkaitināts un attiecībās arī būs slikti. Tikai ir jāatcerās, ka tas nebūs mūžīgi un viss var būt atkal labi kā bija pašā sākumā. Jums taču bija iemesls kāpēc palikāt kopā, kas tad ir mainījies?
Man vispār ļoti patīk pakavēties atmiņās par to, kā es iepazinos ar savu vīru, paskatīties bildes, palasīt pirmās sarakstes, tas man liek atkal atcerēties to kāpēc viņā iemīlējos. Jo mums arī mēdz būt strīdi un ir bijuši tik lieli, la liekas labāk šķirties, bet tad pēc divām dienām es sevi nolamāju par tik stulbām domām.
Dažreiz tā sieviešu pārliekā emocionalitāte ļoti traucē.

Manuprāt, nav tāda universālā attiecību problēmu risinājuma. Viss atkarīgs no strīdu iemesliem, no Jums kā personībām.
Varbūt padomā vai tikai viņš Tevi ir aizvainojis? Man liekas, ka pagale parasti nedeg viena. Arī man bija daudz aizvainojumi un nespēju tikt pāri “pagātnei”, bet tā vietā ar roku uzrakstīju pateicības vēstuli. Visas lietas, par ko esmu pateicīga, par ko atvainojos un ko otrā ļoti novērtēju. Cilvēkus tas atver vairāk kā knābāšana.. ir īpaši vīrieši parasti nav tie lielie problēmu izrunāšanas gribētāji 😅

*Priekškarš*

Es pēc trīs gadus mokošām, toksiskām un vardarbīgām attiecībām sapratu, ka ir viss, kad man parādīja, ka var dzīvot citādāk, un es esmu pirmajā vietā, kā arī - neviena cita cieņa nav tik svarīga, cik manējā pret sevi pašu.
Satiku savu esošo vīrieti, kurš man parādīja, ko nozīmē rūpes, cieņa un atbalsts. Izbeidzu draudzību ar vairākām meitenēm, kas it kā bija draudzenes, taču nevienā brīdī nepalīdzēja, kad man to vajadzēja, neieklausījās un nepateica - tā dzīvot nevar. Pēc tam nomainīju sev apkārt esošo loku, atstājot tajā tikai pozitīvus cilvēkus, kas nekad nepagriezīs muguru, ja redzēs, ka kaut kas ar Tevi nav labi...
Tā bija man, bet katram ir savs un līdz tam ir jānonāk, jo es no bijušā izšķīros vienā dienā - savācu savas mantas un vairs nekad tur neatgriezos... to dienu neesmu nožēlojusi nevienā brīdī. :)

saulespukje18 @ 17.12.2020 23:15

Es pēc trīs gadus mokošām, toksiskām un vardarbīgām attiecībām sapratu, ka ir viss, kad man parādīja, ka var dzīvot citādāk, un es esmu pirmajā vietā, kā arī - neviena cita cieņa nav tik svarīga, cik manējā pret sevi pašu.
Satiku savu esošo vīrieti, kurš man parādīja, ko nozīmē rūpes, cieņa un atbalsts. Izbeidzu draudzību ar vairākām meitenēm, kas it kā bija draudzenes, taču nevienā brīdī nepalīdzēja, kad man to vajadzēja, neieklausījās un nepateica - tā dzīvot nevar. Pēc tam nomainīju sev apkārt esošo loku, atstājot tajā tikai pozitīvus cilvēkus, kas nekad nepagriezīs muguru, ja redzēs, ka kaut kas ar Tevi nav labi...
Tā bija man, bet katram ir savs un līdz tam ir jānonāk, jo es no bijušā izšķīros vienā dienā - savācu savas mantas un vairs nekad tur neatgriezos... to dienu neesmu nožēlojusi nevienā brīdī. :)

Es vienmēr priecājos par tik drosmīgām un stiprām sievietēm. ♥️

Es pat, ja godīgi, nebiju drosmīga. Man tik daudz reižu bija iespēja aiziet, bet es baidījos. Tad tajā dienā satikos ar savu krustmāti, ar kuru man nebija baigi ciešs kontakts, bet kādas pāris pēdējās nedēļas es sāku pie viņas biežāk iet, runāties par to visu, kas man mājās notika.
Dienā, kad savācu mantas, viņa pateica - viss, es sarunāju Tev transportu, braucam pakaļ visam, kamēr viņš ir izbraucis. Jēziņ, kā es tajā dienā gaudoju :D Viņa man palīdzēja visu vienkārši samest maisos un ātri pazust, iegrūda atslēgas kaimiņam rokās un atā.
Es to dienu nosauktu par tiešām, nezinu, likteņa pirksts pat varbūt nebūtu īstie vārdi, drīzāk - man bija īstie cilvēki, pareizajā brīdī blakus. Vai es pati būtu spērusi tādu soli? Es nezinu... tādēļ es tiešām augsti vērtēju visus tos, kas mani no tā izvilka, jo pēc tam es nebiju savā labākajā stāvoklī, mūždien vainoju sevi pie kaut kā, tikai domāju - ak vai, ak vai, kā gan viņš bez manis tagad dzīvos... bet tam visam izejot cauri, sapratu, ka - ir jābūt mazliet egoistam, lai galīgi nepazustu, nepazaudētu sevi un nenogrimtu kādā bezdibenī pavisam.. :)

Es jau ilgi jūtu, ka ir viss, tās sajūtas velkas līdzi jau teju gadu. Protams, šajā laikā piedzīvoti arī jauki mirkļi, bet es visu laiku mānu gan sevi, gan otru cilvēku. Ir grūti padzīt otru pusi, redzot kā viņam sāp mani vārdi par šķiršanos, bet cik ilgi to vilkt līdzi? Tiešām apbrīnoju tās meitenes, kuras spēj bez liekiem vārdiem, darbībām izšķierties.

Elisa_M @ 20.12.2020 14:15

Es jau ilgi jūtu, ka ir viss, tās sajūtas velkas līdzi jau teju gadu. Protams, šajā laikā piedzīvoti arī jauki mirkļi, bet es visu laiku mānu gan sevi, gan otru cilvēku. Ir grūti padzīt otru pusi, redzot kā viņam sāp mani vārdi par šķiršanos, bet cik ilgi to vilkt līdzi? Tiešām apbrīnoju tās meitenes, kuras spēj bez liekiem vārdiem, darbībām izšķierties.

Esmu līdzīgās sajūtās, nav slikti, tomēr nav tas, un nezinu vai gribu. Zinu, ka nespētu arī ilgi pārdzīvot, attiecības viņam ir īpaši jūtīga tēma.

Tad mīļās, ir jādomā, kas ir labāk. Mūžīgi ar šo sajūtu sadzīvot, vai arī tiekties pēc kā labāka. Man šķiet, un mans novērojums ir tāds, ka mēs pārlieku pieķeramies. Vienalga, vai tās ir lietas vai cilvēki. Un tas ir tas, kas bieži daudziem neļauj kustēties uz labāku dzīvi. Jo kā gan es izmetīšu šito, man taču viņu uzdāvināja. Tas nekas, ka gadiem krāj putekļus. Un kā gan es izšķiršos, mums tik daudz labu atmiņu kopā. Tas nekas, ka jūtos ikdienā slikti un esam rutīnā, bet tā taču vieglāk. Es ticu, ka visas pārmaiņas ir labas pārmaiņas. Tik mentāli tam jāsagatavojas.