Darbs un Tu.

Eju ar vienaldzibu, stradaju ne sava sfera, alga galvenais, darba laiks random, neko ieplanot talak par 1-2 dienam nevar.
Citreiz atvalinajuma vidu janak uz darbu, protams par to maksa 4x to dienu.

Dažkārt eju ar prieku un patiku , dažkārt eju ar nepatiku un negribēšanu. Tas viss ir atkarīgs no tā kāds garastāvoklis, kas notiek manā dzīvē un no tā vai darbā ir kādi neptīkami notikumi. Kad ilgi nav bijis atvaļinājums tad jūtu, ka sāku mazliet ienīst cilvēkus :D
Jā darbojos savā sfērā, lai gan vēl papildus piepelnos mazliet citā novirzienā.
Ja alga būtu galvenais tad laikam nestrādātu medicīnā :D Man pats galvenais ir palīdzēt cilvēkiem un justies labi par to ko darbu. Par darba laiku nesūdzos, jo pati izvēlējos nestrādāt nakts maiņas un nedēļas nogales brīvas. Protams, ja es strādātu tās maiņas tad pelnīt varētu vairāk, bet es neizturētu.

drīzāk eju ar prieku. vienīgi besī celšanās no rīta.
darbs ir sfērā, kuru gribu jau no bērnības. speciāli mācījusies neesmu, pietiek man te ar savu vidējo izglītību. grafiks arī savā ziņā patīk, trīs strādā un trīs brīvas, vienīgais nepatīk šādā grafikā, ka dažreiz nākas atlikt piemēram sestdienu plānus vai tusiņus.
alga ir svarīga protams, bet manā darbā man viņa ir pietiekami laba. nestrādātu citā nozarē dēļ labākas algas, galvenais tomēr lai darbs patīk.

Man ir bijuši 7 darbi un 6 no tiem pretīgi. Darbs nav laimes avots. Tas ir tiem muļķiem, kas neprot nodarboties ar biznesu. Darba cilvēka dzīve ir ciešanu pilna un tā tam jābūt. Vairums tomēr atrodas piramīdas pirmajā pakāpienā un izjūt pazemojošo stāvokli, apkalpojot veiksmīgus cilvēkus. Pie tam fiziska strādāšana un stress nolieto ķermini. Paskatieties uz rokām tām, kas pie bagātiem vīriem un vienkāršā darba veicējām - kurām āda labāka..... Arī seja. Darbs rada grumbas un liek izskatīties prastai. (Tūlīt man rakstīs par dažiem izņēmumiem, bet vairums nav dakterītes vai kas tamlīdzīgs).

Strādāju lielākoties ar dziļu prieku un patiesu interesi, jo mans darbs ir cieši saistīts ar manu galveno dzīves aizraušanos un apzinos, ka labāku darbu šai sfērā nekad vairs neatradīšu.
Jā, man ir pilna augstākā izglītība nozarē un šobrīd studēju doktorantūrā, ko arī darbā atbalsta.
Alga, protams, ir svarīga, bet nav vienīgais noteicošais faktors. Nekāda alga mani darbā nenoturētu, ja nebūtu, kur piesiet sirdi. Tā kā strādāju valsts sektorā, saņemu arī atvaļinājuma pabalstus, prēmijas un jūtos sociāli stabili.

Eju ar prieku, daru to, kas man patīk, strādāju par to, ko mācijos.
Lai katrai izdodas strādāt to, kas patīk un lai nekad nav jaiet uz darbu kā uz elli!

Ir dienas, kad uz darbu eju pilnīgi neitrāli, pat ar prieku. Bet 70% tomēr ir dienas, kad prātā nāk domas, ka gribas darīt kaut ko, kas mazāk ēd manus nervus. Es pat būtu gatava saņemt mazāk.
Jā, strādāju savā profesijā. Arī to, ko mācījos, nožēloju. Vienkārši... uz to laiku bija tā, ka tas bija tas, kas man padevās vislabāk un šķita, ka visu dzīvi gāju tikai pa to vienu taciņu, tāpēc būtu muļķīgi noiet no taciņas citā virzienā. Bet tagad saprotu, ka muļķīgi bija NEnoiet no takas?
Bet par pašu darbu...ir tā...it kā interesanti un citiem no malas liekas, ka viss ir forši un es bez maz vai te uz kūrortu nāku. Bet realitātē ir tā, ka papildus maniem tiešajiem pienākumiem, ikdienā ir jādara darbi, kuri man nebūtu jādara. Taču, ja es tos nedarīšu, man ātri vien parādīs ceļu uz izeju? Kā arī katru minūti tiek meklēti veidi no augstāk stāvošiem cilvēkiem, kur pie manis piekasīties, ko varētu man aizrādīt, ko vēl varētu man iedot darīt, lai es izgāztos. Darba laiks gan ir parastais-no pirmdienas līdz piektdienai. Bet bieži ir jāstrādā arī vakaros un brīvdienās.
Kādēļ neesmu aizgājusi projām? Jo nav, kur iet. Nav manā pilsētā tādu darba iespēju, lai varētu atļauties lēkāt no vienas vietas uz otru. Te ir jāpriecājas par to, ka tev vispār ir darbs? Ieskatam..pirms tiku pieņemta esošajā darbā, nevarēju atrast darbu gadu. Neskatoties uz to, ka meklēju to ļoti aktīvi. Bija pat indivīdi, kuri mani pasauca uz pārrunām, lai pateiktu, ka es nevarēšu pie viņiem strādāt, jo esmu pārāk laba. Līdz ar to, es pie pirmās iespējas aiziešot projām uz labāku vietu. Tāpēc viņiem tas neesot izdevīgi???

Labrīt! Atkarīgs no garastāvokļa, notikumiem un pat laikapstākļiem, bet strādāju savā sfērā (medicīna), bet pa lielam man patīk tas, ko daru un algas dienā gandarījuma sajūta, ka saņem naudu par to, ka palīdzi cilvēkiem un apbalvo sevi ar kko foršu pēc tām negulētajām naktīm, jo strādāju 24h maiņas. Noteikti visu mūžu šāds darba modelis man nepatiktu, un vecākai kļūstot gribu iztikt bez naktsmaiņām.

Man nekādas savas sfēras nav, esmu strādājusi dažādās sfērās. Nē, uz darbu nekad neeju ar prieku un nevaru iedomāties darbu, kas man patiktu. Pati par sevi esmu ļoti slinks cilvēks un man ļoti nepatīk strādāt. Ja man nevajadzētu naudu, es nevienu dienu nestrādātu.
Alga man ir pats galvenais, ja tā ir normāla, ar visu pārējo varu samierināties. Priekš manis darbs ir darbs, tā nav nekāda izprieca, ne svētki, ne aicinājums. Vienkārša dzīves puse, kas vajadzīga, lai izdzīvotu. Priecājos, ka man vispār ir darbs, kad tik daudzi ir bezdarbnieki.

Labrīt! Es teiktu, ka pusi uz pusi - ir dienas, kad ar prieku un ir dienas, kad nē. Strādāju ar cilvēkiem un mans darba laiks ir atkarīgs no cilvēkiem, kuri rakstās te iekšā, te ārā, jo mainās plāni. Cilvēkiem palīdzēt patīk. :) Tas man ne īpaši patīk, jo darbā jābūt tāpat. Parasti darbs beidzas vēlu, līdz ar to sanāk vēlu būt mājās un nedēļas beigās jūtams sagurums, šobrīd vispār sajūta, ka prasās atvaļinājumu :D

Strādāju sfērā kurā man ir izglītība. Pēdējā laikā (saistībā ar Covid) uz darbu dodos ar besi, jo priekšniecība liek darīt lietas, kas nav manos tiešajos darba pienākumos un man par to papildus nemaksā. Līdz Covid uz darbu devos pozitīvi noskaņota, jo man ir lieliskas kolēģes un kopsummā patīk darbs ko daru. Pat īsti tas, ka darba ir daudz un sanāk strādāt arī kādā sestdienā / svētdienā man netraucē.
Piekritīšu Kiskismau, ka ja man alga būtu galvenā tad nestrādātu tur, kur strādāju. Man darbā ļoti patīkami ir brīži, kad redzu, ka to, ko esmu teikusi/mācījusi/rādījusi skolēniem, viņi prot pielietot. Redzu savus darba augļus tā teikt. Liels bonuss protams ir darba grafiks (stundas līdz 14.00 un pēc tam plāno pats savu atlikušo dienas daļu) un atvaļinājums divu mēnešu garumā.

Šobrīd dēļ covid esmu viens no upuriem darba zaudēšanas ziņā, tagad cītīgi meklēju jaunas darba vietas, taču nekad neesmu gājusi uz darbu ar prieku.
bija gan viens brīdis, kad atradu savu sapņu darbu, viss bija ideāli, līdz viņi izdomāja nakts maiņas un mani atlaida, jo nedrīkstu pa naktīm diemžēl strādāt.
tagad meklējot līdzīgas vakances, liekas, ka uz mani pat virsū neskatās.
pārējās darba vietās vienmēr gāju kā uz elli, goda vārds, it īpaši pārdevējas amatam, vispār čau. man riebās, es negribēju, nebija garastāvokļa, jo zinu vienkārši, ka tas nav mans un eju tur tikai dēļ naudas.
šobrīd apsveru iespēju pamest Latviju, diemžēl.

Man līdzīgi kā Minelūše un KKourtney. Darbs vienmēr ir bijis kā naudas avots. Pašlaik arī paralēli studēju, tāpēc nevaru būt diez ko izvēlīga darba ziņā. Līdz ko pabeigšu skolu, mēģināšu darboties citā jomā, tomēr nav ne jausmas ko vēlos darīt.

ļoti neitrāli, darbs ir darbs. Nespētu pret to izjust nekādas emocijas, pat ja gribētu. Kamēr kolektīvs ir ciešams, darbs neprasa neadekvātu stresa līmeni uzturēt, un atalgojums apmierina, darbs ir ikdienas sastāvdaļa.

Diemžēl līdzīgi Minelūše. Esmu slinka, strādāju, jo zem tilta negribu dzīvot.

Standby @ 26.08.2020 14:38

Diemžēl līdzīgi Minelūše. Esmu slinka, strādāju, jo zem tilta negribu dzīvot.

iemācies taupīt. Daudzi sūdzās, ka nevēlās strādāt, bet pērk zīmola kurpes, somas un auto no salona, iPhone katru gadu. Bez tā visa var būt laimīgs.

Nestrādāju tur, kur gūstu prieku. Man ir vidējā izglītība, tā kā specialitātes nav. Noteicošais ir nauda. Vēlāk varēšu vēl progresēt.

Pēc garstavokla, dažreiz eju ar riebumu,dažreiz ar lielu lielu patiku un labu garīgo,nepatīk vienīgi,ka darbā jābūt jau 7:30,bet to nevar mainīt.
Strādāju savā sfērā-virtuvē!

Ofisa darbiniece. Pagaidām nestrādāju sapņu profesijā, tomēr ir ērti tur, kur esmu. Kolēģi un vide ir desmit no desmit! Novēlu visiem tā. Turpmākā gada laikā gan plānoju griezties riņķī un pāriet uz savu profesiju.

cowboy girl @ 26.08.2020 08:41

drīzāk eju ar prieku. vienīgi besī celšanās no rīta.
darbs ir sfērā, kuru gribu jau no bērnības. speciāli mācījusies neesmu, pietiek man te ar savu vidējo izglītību. grafiks arī savā ziņā patīk, trīs strādā un trīs brīvas, vienīgais nepatīk šādā grafikā, ka dažreiz nākas atlikt piemēram sestdienu plānus vai tusiņus.
alga ir svarīga protams, bet manā darbā man viņa ir pietiekami laba. nestrādātu citā nozarē dēļ labākas algas, galvenais tomēr lai darbs patīk.

Acīs iekrita grafiks. Drīkst jautāt, kur strādā?