Ja nezaudējat draugus, tātad neaugat.

es daļēji piekrītu uzstādījumam, ka augot (un tādā veidā mainoties) to zaudē draugus, bet tas piemērs par Viktoriju un Agati man šķiet neveselīgs - tāds konkrēts pareizais un nepareizais veids kā dzīvot.. bet viņas abas dara to, ko vēlas. varbūt viņām tieši ir ļoti stipra draudzība, jo ir stipra saikne, ir interesanti vienai ar otru, jo viņu dzīves ir tik atšķirīgas. un pļāpāt par laikapstākļiem pat neatliek laika :D manu tuvo draugu lokā ir gan tādi, kas pēc vidusskolas apprecējās ar pirmo mīlestību, izveidoja ģimeni un nostabilizējās savā pilsētā, gan tādi, kas apceļojuši pus pasauli vieni. gan tādi, kas mētājas no darba uz darbu, gan tādi, kas izveidojuši veiksmīgus biznesus un pelna neiedomājamas summas. dzīvesstils nav tas, kas ietekmē mūsu draudzību. kā mēs izturamies viens pret otru, tas ietekmē draudzību.
ja mani neciena un manas izvēles noniecina, tad kas tur var būt par draudzību, lai arī cik senu. bet, ja varam viena otru cienīt un atbalstīt, dalīties idejām, tikt uzklausītām, tad tas, ka mums ir atšķirīgi dzīvesveidi, neizjauks draudzību.

Man arī izjuka draudzība, kas bija jau no skolas laikiem. Agrāk brīvdienas pavadījām kopā, viena pie otras gājām ciemos, pastaigās. Viss mainījās, kad uzradās man draugs. Pēkšņi es paliku viņai par garlaicīgu. Tikai loģiski, ka manos plānos vairs neietilpa izklaides bāros ar nesen iepazītiem čaļiem. Tās retas reizes, kad izdevās sarunāt aiziet brīvdienu vakarā uz kafejnīcu ātri beidzās ar to, ka viņai jāskrien mājas taisīties, lai dotos uz bāru. Mums vairs nebija par ko runāt kaa tikai kur un kad dzērusi, ko iepazinusi.
Katrs to var uzskatīt savādāk, bet es neuzskatu, ka no viņas puses draudzība izjuka, lai "izaugtu". 32 gados dzīvot pie mātes, strādāt jau 12gadus pie kases un kā dzīves svarīgāko mērķi uzskatīt, kur un kā es dzeršu.

Es pilnīgi piekrītu.
Man,piem., jau ir nomainījušās trīs draugu paaudzes. Un man nav žēl, ka man vairs nav tas tuvais kontakts ar skolas laika draudzeni. Jā, mēs reizi gadā satiekamies un papļāpājam, ir interesanti, kā viņa plūst par dzīvi, cik viņai viss ir vienkārši, nav saistību u.t.t, bet to ir interesanti klausīties tieši to vienu reizi gadā, nevis katras brīvdienas.

Man ir gadījies pazaudēt draudzību ar bērnības draugiem, bet pēc tam gadus vēlāk nejauši satikties, un saprast, ka ir atkal kaut kas kopīgs. Izmantojot augšējo piemēru- varbūt vēl pēc 5 gadiem Agate ir stabilās attiecībās, ir iestājusies maģistrā un paralēli velta laiku savam hobijam ☺️

Vispār es tādiem psihologu rakstiem eju ar līkumu, bet šim gan varu piekrist, jo sakrīt ar manu pieredzi.
Man tiešām izjuka tāda skolas laiku draudzība. Viktorija biju es un mana draudzene Agate.
Vienīgais es nekad neesmu sēdējusi uz vietas, esmu dzīvojusi citās valstīs un darbojusies tur, kā arī ceļojusi un paralēli ndobinājusi ģimeni.
Mana draudzene(nu jau bijusī) gan visu savu dzīvi atrodas savā dzimtajā pilsētā, kur pāri ceļam ir darbs, veikals un sporta zāle. Mamma viņai apmaksā dzīvošanu(jo strādā ārzemēs) viņas nauda paliek uzdzīvošanai. Vēl aizvien savos 28gados čaļus maina kā zeķes. Tagad zinu, ka viņai ir 8 gadus jaunāks. Nekur nav ceļojusi, strādā to pašu darbu ko izmācījās arodskolā. Nav bērnu, interesē tetovējumi un ballītes(Man starp citu arī ir tetovējumi:D).
Tad nu lūk kā mums pazuda draudzība- kad atgriezāmies ar ģimeni no ārzemēm tā uzreiz ar viņu satikos. Kad bijām sazinājušās attālināti tā nekas neliecināja, ka mums būtu kaut kas slikti ar draudzību un komunikāciju, tad nu viņa man pati pateica, ka mēs esot no diviem dažādiem līmeņiem, jo man ir bērns un vīrs, bet viņai nav. Man tas bija kā dūriens ar dunci mugurā, jo bļin kāda starpība??? Es taču esmu tas pats cilvēks, kas agrāk. Bet nu jā, vēl aizgāju pie viņas ciemos un man nācās stundu klausīties kā viņa seksojusi ar diviem čaļiem. Tad nu arī es sapratu, ka viss un neturpināju pati viņai rakstīt. Pēc kaut kādām divām nedēļām par mani atcerējās, bet man jau bija vienalga.

Raksta nosaukums liek padomāt par personības augšanu.
Tomēr piemērs par Agati un Viktoriju ir ļoti hiperbolizēts. Psihologs, kas tādu ir izstrādājis, manuprāt, ir ar melnbalto domāšanu. Nez kā viņš/a varētu palīdzēt saviem klientiem pieaugt...
Ja uz Agati un Viktoriju balstās patiesa draudzība, tad Viktorija zinātu patiesos iemeslus, kāpēc Agate izvairās no atbildības nevis izceltu sevi uz viņas fonu.

Man arī tiko izjuka draudzība.
Viņas nebija man līdzās, kad zaudēju pašu dārgāko.
Par mani vairs neizrāda nekādu interesi. Vienmēr biju iniciatore visam, tagad nolēmu pastāvēt malā un pavērot vai interese būs no viņu puses. Nu jau teju pusgads pagājis, dzīvojam vienā otrai blakus, intereses nav. Nu jā nav, tad nav! Līdz tam viss bija ok, jautāja ka man iet, kas man jauns utt. Tagad absolūta nulle.

Tà tas ir

Es varbūt piekritīšu šim teicienam”Ja nezaudē draugus,tātad neaugat”,bet nepiekritīšu Viktorijas un Agates stāstam,jo no pieredzes stāstu,ka lomas var būt mainītas. Man pašai ir vairākas draudzības pajukušas,tieši dēł tā,ka es tālāk iestājos augstskolā vēl paralēli strādājot,cenšoties veidot kaut cik normāli savu nākotni,bet tā laika draudzenes, pēc vidusskolas sāka veidot gimenes,dzemdēt pa 2-3 bērniem. Mums acīmredzot nesakrita uzskati,jo viñas negribēja iet mācīties tālāk,kur nu vēl strādāt, jo uzskata,ka vīrietis nodrošinās visu dzīvi. Ja godīgi,nejūtu vajadzību pēc tādām draudzenēm,mums nav kopīgu interešu.

Piekrītu. Man bija līdzīgi, kad bija 18g. Tusēju vienā kompānijā, bija jautri, bet vēlāk sāku skatīties uz sevi no malas un sapratu, ka tajā kompānijā galvenais laika pavadīšanas veids ir piedzerties. Sāku ar vien mazāk un mazāk iet ar to kompaniju tusēt. Protams, ik pa laikam aizgāju, lai nav tā kā ar nazi nogriezts, jo tomēr man tur bija arī labi draugi. Bet, jo retāk gāju, jo vēl vairāk sapratu, ka īsti pat nav par ko runāt. Vienīgās tēmas bija cik daudz jāņem alkahols, cik viss ir slikti Latvijā utt. Tur bija arī viens džeks, kurš visu laiku vārijas pa flīzēšanu, kad sadzērās (viņam bija tāds darbs). Pagāja kāds laiks un ar to kompāniju vairāk vispār nekur negāju, sapratu, ka es no dzīves gribu kaut ko citu un, ka ir daudz labāki brīvā laika pavadīšanas veidi nekā pudele. Nu jau ir pagājuši daudz gadi un cik esmu dzirdējis, tad tur nekas nav mainījies. Viss ir tāpat kā toreiz, kad no viņiem aizgāju.

Atcerēsimies, ka ir tādi cilvēki, kas ir apveltīti ar augstu IQ (erudīti, zinātkāri, ar plašu zināšanu bagāžu par dažādām tēmām) un ir emocionāli inteliģentie, dzīves gudrie, kuri dzīvi saskata ārpus šķietamā. Pirmo var iemācīties skolā, otro nevienā skolā nemāca.
Vientuļā, vīriešu uzmanību mīlošā sieviete ar nepabeigtu augstāko arī var būt dzīvē apbružājusies, bet tas viņai neatņems iedzimto inteliģenci. Līdz ar to viņa var būt daudz gudrāka par to perfekto māmiņu ar maģistra grādu :) Un tai pirmajai viegli dzīvē nāk nauda. Kamēr tā otrā, visu mūžu melnu muti strādās, lai nopelnītu sev un bērniem iztiku. Ir jau tāds veiksmes Dievs un naudas Dievs. Ja tā nebūtu, tad jau mēs visi, kas izvēlētos konkrētu dzīves ceļu, justos un pelnītu vienādi. Piekrītu domai, ka draudzenes mēdz izaugt no savām attiecībām, bet nepiekrītu tam piemēram, ka tā strādīgā mamma ar izglītību un darbu uzreiz ir augstākā vērtē kā tā švilpaste, kura dzīvē ir izvēlējusies iet radošo ceļu. Drīzāk.. Abām vienkārši nav vairs pa ceļam, bet tur uzreiz nav vainīga tā, kas neattīstās ar jaunu zinību apgūšanu un bērnu dzemdēšanu.
P. S. Ja godīgi es nekad neesmu sapratusi to fanošanu par LV bakalauru. Jā, es ar tādu dabūju. Nu un? Ok, ieguvu zināšanas konkrētā jomas laukā. Bet vai tāpēc uzreiz kāds mani varētu raksturot kā "ļoti gudrāku", salīdzinot ar to, kas es biju pirms tam? Nedomāju, ka tik īsā laikā kā 3 gadi cilvēks uzreiz par tādu pārtop. Bet daudzreiz ir dzirdēts, ka saka par sievieti - "viņa ir ļoti gudra - viņai ir divi diplomi"

Izlasi vēlreiz manis rakstīto:)

Man arī izjuka draudzība ar bērnības draudzeni, jo vienā brīdī sapratu, ka mūsu attiecības vairs neattīstās, ka esam iestrēgušas kaut kādā vienā punktā, ka visas sarunas aprobežojas ar "Nu, kā tev iet?" - "Labi. Un tev?".
Mana draudzene dzīvi veltījusi vīram, trīs bērniem, mājsaimnieces lomai. Es vienmēr esmu bijis tas chill tipāžs. Ceļoju apkārt pa pasauli, strādāju brīvprātīgo darbu, nav attiecību, nav bērnu. Ar laiku, kad no draudzenes puses sāka nākt ārā tādi izteicieni kā "Nu, jā, tu jau vari darīt to un to, jo tev nav ģimenes..." vai "Nu, jā, tu vari atvēlēt naudu hobijam, jo tev nav jādomā kā pabarot bērnus...", sapratu, ka es mierīgi varu iztikt bez tādas draudzības, kurā bez maz vai ar laiku sāku justies vainīga par to, ka dzīvoju tā, kā dzīvoju.
Neuzskatu, ka mans vai manas draudzenes dzīves modelis būtu nepareizs, tie vienkārši ir ļoti dažādi. Laikam ejot un mums augot, katrs izvēlamies dzīvē savu ceļu, parādās jaunas intereses, mainās domāšana, rodas jauni draugi, mainās apkārtējā vide. Ja par spīti atšķirībām tomēr izdodas saglabāt draudzību, tad tas ir super, taču, diemžēl, manā gadījumā atšķirīgie dzīves modeļi, intereses, pasaules uztvere utt. kalpoja par iemeslu tam, lai saprastu, ka censties mākslīgi pie dzīvības uzturēt draudzību, kura jau sen kā izdegusi, ir nepareizi. Un ka tas nemaz nav jādara.

Nepiekritīšu.
Mana draudzība pajuka citu iemeslu dēļ. Ne vienmēr tas ir saistīts ar augšanu. Var būt 101 iemesls. Tas piemērs ir ļoti vispārināts.
Mēs ar draudzeni bijām ļoti līdzīgas, bērnus negribam, veltam dzīvi sev, veidojam karjeras, kopīgas intereses brīvajā laikā. Nebija laika lai satiktos un viņa mazliet bija mazliet iemīlējusies manā draugā.

Kā piedzimst bērni tā visas bezbērnu lapās pazud :D
Ka man reiz labākā draudzene tajā laikā pateica- katram laikam savi draugi!!! Nu neko, dzivo tālāk,ar gadiem nāk patiesie draugi tikkai :)

Tā tik tiešām arī ir, ja draudzībā vienai no otras ir ko mācīties, augt, iedvesmoties (tieši tāpat kā attiecībās), draudzība nepajuks.
Lielāka iespējamība draudzību maiņām un pajukšanām ir līdz 20-25.gadiem, pēcāk jau +- prāti ir nostabilizējušies un atraduši līdzīgos apkārt.