Reģistrējos te lai meklētu kādu ieteikumu, jo pamanīju, ka te par dažādām tēmām tiek runāts...
Varbūt kādam liksies amizanti un bērniniskigi si problema..
Tātad. Situācija sekojoša...
Esmu 18 gadus jauna meitene, drīz jau būs 19 gadi... Tikko pabeigusi skolu.
Mūždien esmu tikusi kontrolēta(galvenokārt no mātes puses). Vienmer tiku iztaujāta kur iešu, ar ko, cik ilgi nebūšu mājas utml. Tusēties gandrīz negāju šī iemesla dēļ. Reizēm vecākiem meloju, ka braucu pie draudzenēm pa nakti, bet pati tusēju. Tās bija tās dažas retās reizes, kas varēju “uzdzīvot”. Mācījusies esmu labi, vecākiem kauns nav bijis, nesmēķēju. Alkoholu esmu mēģinsjusi, bet tas mani īpaš neaizrauj. Draugu lokā reizēm iedzeru kompānijas pēc vai kādos svētkos, b bet arī tad, kad iedzeru ar draugiem nestāstu màtei, jo bail no reakcijas, jo tāpat mūždien tieku kontrolēta...
Humoram , iestarpināšu, ka reiz, kad man bija kādi 14 vai 15 gadi un sāka augt apmatojums, es nopirku vienreiz lietojamos skuvelus un noslēptu dzili galdā... atnākot no skolas māte sagaidīja ar jautājumiem priekškam, ko man skūt tik agrā vecumā utml. Protams, tagad atskatoties - vsrbūt nevajadzēja, bet ar māti bekas nav bijusas labāko draudzeņu attiecibas... toreiz mani aizskāra tas, ka pa manām mantām jaucas, jo tomēr tas bija dziļi nolikts... un es sapsihojos savos tīņu gados un pateicu, ka ja mamma jauksies pa manām mantām, tad es sākšu pilnīgi visas vinas somas un mantas pārcilāt.... tagad it kā ar personīgo lietu okšķerēdsnu problēmu nwv(cerams)
Bet vēljoprojām ir pārāksargājosa acs...
burtiski pāris dienas atpakaļ situācija... ar draugiem(tā iegājies, ka mamma viņus nezina, jo iepazinos es kādos sagatavošanas kursos studijām ar siem puisiem) runājām, ka vajadzētu satikties vasarā... viņi ierosināja tripiņu uz Igauniju, uz 4 dienām... jā, es šajā kompānijā esmu vienīgā meitene, bet kompānija nav liela - 3 cilvēki.
Es pateicu beidzot mammai visu kā ir. Neizgudrojot, ka braukšu pie draudzenēm(kas pat nebūtu ticami, ka uz tik ilgu laiku, + zvanot redzetu, ka arzemem zvana), pateicu taisnibu, ka ar draugiem domājam braukt tripina. Vina sāka manuprāt pilnigi nevajadzīgi pārmest, ka pabdemija vēl nav beigusies un pa ārzemēm celot nevajag, ka bez pieaugušajiem braukt nevajag, jo neesam nemaz tik lieli un beigas kaut ko, ka vieniga meitene puisu kompanija skan divaini un nevajag but tik lētticîgai.
Es atvainojos, bet tas man liekas tīrākais marazms, kāpēc man nevar būt draugi - puiši, ar ko aizbraukt tripiņā?! Kāpēc jāmekle vispasaules attaisnojumi... Igaunija nav vīrusa epicentrs...
Es nezinu ko darit, braukt tāpat, ignorējot mammu? Nebraukt un ceret, ka uzsākot studijas un dzīvojot vienai viss nokārtosies?
Es tiesam milu vecakus un vini man daudz ir palīdzējusi, bet si kontrole “ēd” mani nost. Es nevaru draugiem pateikt, ka klausu mammai un tà mann nelauj, melot ari jutos neerti..
366
