Jā, esmu bijusi pie tantiņas, lai paskatās kārtīs, - agrāk, jaunībā. Pateica to, ko jau sirdī zināju, bet šaubījos. Tagad pati laikam esmu “tantiņa”. Ezotērika ļoti aizrauj, pati strādāju ar Taro, esmu apguvusi arī rūnas un astroloģiju. Es gan noteikti nepiekrītu viedoklim, ka nākotni var zīlēt. Var jau mēģināt, bet kāda jēga? Iespējami jau tikai divi iznākumi – piepildīsies vai nepiepildīsies – sanāk tāda pasīva attieksme pret savu dzīvi un tās virzību. Bet Taro var izmantot arī kā pašizaugsmes līdzekli, kas tieši pretēji zīlēšanai ļauj veidot savu dzīvi un personību apzinātāk un mērķtiecīgāk. Mani darbā ar Taro fascinē tas, ka it kā “nolasās” personas, kura uzdod jautājumu, enerģētiskā struktūra. Var sajust psiholoģiskos blokus, negatīvās pārliecības, bailes, šaubas, iespējas kļūdīties, kā arī potenciālu, cilvēka sirdsbalsi un patieso būtību. Tā jau arī tas “liktenis” veidojas – no zemapziņas programmām un iepriekšējām pieredzēm, kas ietekmē pasaules skatījumu, uzvedību un lēmumu pieņemšanas spēju. Ja cilvēks to zina, tad pats var veiksmīgāk veidot savu dzīvi tālāk. Bet jāņem vērā arī tas, ka katrs, kurš strādā ar Taro, dara to pa savam. Es tikai aprakstīju savu pieeju, kas atšķiras no zīlēšanas.
Kas attiecas uz darba formātu, jā, var likt kārtis arī attālināti. Pašai lielākoties sanāk tikai tā. Vajag tikai jautājumu – pēc manas pieredzes, jautājuma rakstīšanas brīdī tiek sakoncentrēts pietiekams enerģijas daudzums, kam “pieķerties”, liekot kārtis. Reizēm tā pat ir labāk, jo klātienes tikšanās, fotogrāfijas utt. mēdz novērst uzmanību.
Un vēl jau ir arī nozīme tam, kādus jautājumus cilvēks uzdod. “Vai es šogad dabūšu jaunu darbu” un “Kas man jāzina, lai es atrastu savām vēlmēm un vajadzībām labāk atbilstošu darbu” – atbildes uz šiem jautājumiem var būt ļoti dažādas, pirmajā gadījumā nedodot iespēju cilvēkam kontrolēt savu ‘likteni’, bet otrajā tieši pretēji – parādot perspektīvu, ko cilvēks varbūt pats neredz, kas var palīdzēt pašam sasniegt kāroto.