Visvairāk mani nomoka pārdomas par sevi pašu. Vai gadījumā es neesmu pārāk stingra vai vispār neesmu traka?! Varbūt tie meli “nav nekas tāds“, lai šķirtos. Un, ja godīgi, jūtu, ka manipulāciju ceļā esmu zaudējusi sevi, jo es nesaprotu vai šīs pārdomas tiešām ir pamatotas, vai arī tas viss ir radies manipulāciju iespaidā?
Ne reizi neesmu ne jutusi, ne redzējusi īstenu nožēlu saistībā ar visiem gadījumiem. Pirmā reakcija, ko saņemu pēc konfrontācijas parasti ir dusmas, naids un manipulācija. Arī strīdos, kad esmu šausmīgi raudājusi, jo biju tik traki sāpināta, saņemu kaut kādus pretīgus komentārus, ka lienu, kur man nevajag vai, ka esmu nenormāla, vai arī vienkārši nesaņemu nevienu “piedod” un tā vietā saņemu aizskarošus tekstus par to, ka “tas nav nekas tāds, lai par to tā raudātu”. Rezultātā tiešām esmu apdomājusi meklēt psiholoģisku palīdzību, jo esmu diezgan iedragāta.
60
