Vienreiz pieaudzēju un sapratu, ka vairs nekad. Izskatījās it kā ok, laikam..nu, kā jau pieliktas skropstas??
Bet esmu cilvēks, kuram guļot patīk trīties ap spilvenu, kuram patīk berzēt acis, īsāk sakot, mani uzvilka tas, ka man pastāvīgi jādomā par skropstām. Kā arī nepatika, ka tad, kad sažmiedzu acis, tad likās, ka skropstu galiņi durās? Īsāk sakot, man visu to saliekot kopā, bija baigais diskomforts ikdienā. Jutos ļoti atvieglota, kad noņēmu. Biju laimīga par iespēju berzēt acis?
Bet tas ir tikai mans personīgais viedoklis un pieredze.