Nespēju pieņemt svešu bērnu

Viiriertis ir tik ljoti beernu izlutinaajis, ka pats vinjai neko neaizraada un nekaadaa zinjaa nepienjemtu, ka es aizraadu.

Tas saucas - virietis neciena savas sievietes darbu maajas. Mans virs strada vairak neka es, jo man ari ir savi berni, jauna vira berni, suni, kaki, kas tik nav.... bet... mans virs ciena manu darbu - darbu majas! es neesmu nekada bezmaksas kalpone, kur nu vel svesas sievetes bernam. Man sakuma ari pusaudzi braukaja ciemos, kajas uz galda, youtube video ieslegusas un atpusas. Izrunajos ar virieti, ka ta nevar. Es smagi stradaju, lai uzturetu kartibu majas, pagatavotu visiem un vel pati paspetu uz darbu aiziet. Ta ir vienkarsi neciena no viriesa pret savu sievieti. :)

Vispār vīrs savas meitas tikko uz skolām aizveda, abas nonema gultas velas, salika spilvenus skapi, segas salocija un netiro gultas velu uz groziem. Man savi berni jasagatavo uz skolu, pec shim brivdienam gridas japarmazga, vannas, wc, visa maja jauzkopj un vel vakt aiz lielam meitenem? Nu nee...

Liidere
Es, protams, neapskauzu tavu situaciju, ka nespej ar savu virieti izrunaties un pateikt ka juties sakara ar vina meitu. Bet varbut nevajag vakt, lai virietis pats pievers uzmanibu netirajiem skivjie, traukiem utt. Man ar vira bijuso sievu ir sarunas par meitenem un vina atbalsta manu stingribu, bet tas nav tikai pret vinam, bet pasas berniem. Jo vira ex sieva ir apprecejusies ar loooti turigu virieti un 3-4 x nedela viniem ir apkopeja, man tadas naudas nav un to ari es sievai pateicu, ka manas majas bus jastrada un vina tam ari piekrita.

Mēs katra esam dažādākas un ir lieki nosodīt un pateikt kā vajadzētu darīt, it īpaši lieki no tām, kuras nekad nav bijušas šādā situācijā.
Es esmu, bet es nemācīšu, tikai gribētu pateikt, lai vispirms domā par sevi un savām sajūtām. Galvenais, lai abi kopā esat laimīgi, jūs dzīvojat sev un savu dzīvi. :)

Es kā bērns kuru tēva jaunā sieva nespēja pieņemt varu pateikt, ka bērni to jūt un redz, ja cilvēkam nepatīk. Kādreiz braucu ciemos pie tēva un viņa sievas, bet redzēju, ka viņa nekad nav priecīga mani redzēt tur un pārtraucu braukt. Tas gan bija pirms gadiem 16, šobrīd, kad satiekamies mums ir labas attiecības, bet sākums gāja kā pa elli, viņa pieaugusi sieviete kasījās ar mani, toreiz bērnu caur vēstulēm draugiem.lv

Kad saku veidot attiecības ar šī brīža vīrieti, tad pirmo reizi kad iepazīstināmies ar bērniem bija viņa meitas, es un tēvs. Mēs palikām 3jatā mašīnā un meitenes jautāja - kuras ir Tavas mājas? Kur Tu dzīvo? Jo mūsu tetis un mēs dzīvojam tur un tur... tās ir mūsu 3 mājas. Tad kad pirmo reizi gribējām palikt visi 4 pie mana vīrieša mājās tad meitenes mani gribēja izlikt ārā - kur tad Tu gulēsi? Šeit jau nav Tev vietas, šeit Tev nav istabas utt. Kaut kā uz šo visu ļunumu es pievērsu acis, bet man vira bijusi sieva in viņš pats deva ļoti lieli atbalstu. Viņiem bija grūti noticēt tiem stāstiem, bet es jau arī neiešu melot. Un tad arī es noteicu vai nu mēs veidojam nopietnas attiecības es dzīvoju ar laiku pie viņa un viņa mājas ir manas mājas, jo mans dzīvoklis ir ļoti mazs un mēs ieviešam noteikumus visiem bērniem vienādus - viņš piekrita. Ja būtu tā, ka ne, par maniem bērniem neko sliktu nevar ne pateikt, ne aizrādīt, mūsu attiecības beigtos. Es saprotu ka viņam bērni ir un man pašai, bet mums jāveido kopīga ģimene. Kur visi ir vienlīdzīgi. Ja viņš nebūtu mani atbalstījis tad mūsu attiecībām nebūtu nākotnes, jo es nevarētu dzīvot un klusēt, ja man kaut kas nepatīk. Ka arī es ļoti vērtēju savu laiku, lai aiz gandrīz pieaugušajiem cilvēkiem vāktu. Katrs var dzīvot ka grib, tikai man liekas jocīgi būt attiecības kur labāk neteikt kā juties...

Iespējams, bērnībā uzaugi bez tēva, vai maz bija viņa mīlestības? Pēc psiholoģijas tas ir viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc vēlāk sieviete nespēj veidot veselīgas attiecības ar vīrieša atvasi no iepriekšējām attiecībām, parasti tad, ja tā ir meita. Varbūt izjūti greizsirdību uz mazo princesi un iekšēji vēlies būt vienīgā princese savām vīrietim? Saredzi viņā mazu sievieti, kas ir tava konkurente, nevis ir vienk bērns, kas alkst savu tēti blakus. Ja tā, tad tā ir tava bērnības trauma, ar ko tev noteikti jātiek galā. Jāiet pie psihoterapeita, jāmēģina to izārstēt, citādi pati sev bojāsi dzīvi un arī arī diemžēl citiem.