Sveiki visiem, es kā vīriešu kārtas pārstāvis, vēršos sieviešu portālā, pēc Jūsu padoma, viedokļa. Vnk interesē, Jūsu domas, un varbūt man, kāda no Jums palīdzēs vairāk saprast otru cilvēku, vai ir vērts ko darīt.
Tā tad, stāsts ir par to, ka esmu izšķīries no 2,5 gadu ilgām attiecībām.
Pirmais gads, viss forši, iepazināmies, kad viņa atgriezās no studijām, Dānijā. Otrs gads ar grūtībām, jo sanāca braukt ciemos, turp atpakaļ, bet mēnesī vismaz kādu nedēļas nogali sanāca aizbraukt , pavadīt kopā, bija grūti, bet likās, ka tas padara stiprākus, jo tiešam, mīlestība vienam pret otru bija liela, to var just. Tas tāds īss aprasts par situāciju, kad viss bija labi.
Bet viss krājās, atkal attālums, sajutu ka viens no otra atsvešinājamies, daudz lietas es nenovertēju, kas tika darītas, bet to es saprotu tagad. Abi arī sapratām, ka ja nebūtu attāluma attiecibas, tad nekas tāds nebūtu. Likās arī, ka būs abiem labāk, ka paņemsim no visa pauzi, jo sākam strīdēties par daudz sīkumiem, mazāk gribēja rakstīt viens otram, utt. Tad aizbraucu ciemos , lai izrunātos un draudzīgi visu sarunātu, bet jutu, ka tiešām esam atsvešinājušies, pats piesējos parāk daudz lietām ,jo biju laikam pārāk daudz pagātnē, pateicu daudz lietas nesmukas, ko īsti nedomāju, bet sāpīgas, un viss tas palika diezgan nesmuki, nevis kā sākumā domāts, jo zinu, ja nebūtu teicis lietas, tad visticamāk viss būtu kārtībā. Bet to es saprotu tagad, esot vienam.
Tagad, esam šķīrušies, redzu, ka bildes viss ir izņemtas, bet to es visu saprotu, kapēc, tā noteikti ir vieglāk. Pieminēšu, ka iepriekš mēs sazvanījāmies, gandriz katru dienu 1-2x, un šobrīt pēc šķiršanās ir pirmie 2 mēneši, ka es esmu tikai uzrakstijis vai uzvanījis, kur jūtu, ka īsti nevēlas runāt, bet paceļ un atbild..
Kad viņa bija atbraukusi no Dānijas uz LV, pajautāju, vai grib satikāmies, piekrita, bijām paest, bet redzēju, ka ir uzlikta liela siena, pajautāju, teica, ka esmu ļoti viņu sāpinājis, ar vārdiem, ko nekad negaidīja no manis, ka teikšu, utt. Atvainojos, pateicu, ka esmu daudz ko pārdomājis, daudz lietas nožēloju, bet atzīstu, ka jādomā ko saka.
Ko es gribu zināt no Jums, sievietēm, pastāstiet, kā labāk rīkoties, jo esmu sapratis, ko vēlos darīt savādāk, esmu sapratis, ka tas tiešām ir īstais cilveks mans, gribu parādīt, ka esmu kļūdijies, un pazaudējis sevi, kādā posmā, kurš nebiju es, iekritis lielā rutīnā, un bija citas problēmas pašam ar sevi. Arī nevēlos citas sievietes,īsti nesaista, par ko pats esmu pārsteigts..bet jūtu, ka no otras puses ir nenormāla siena, aukstums un man arī viņa pati ir teikusi, ka grib būt tagad viena, jo ir sāpināta., no manas puses. Grib tikai pilnveidoties, un nevēlas neko vairāk. Esmu viņai rakstījis, ka nožēloju, utt. Bet viņa teica, ka diemžēl nevar atbildēt ar to pašu. Lielākā problēma, ka viņa ir Dānijā, es LV.
Jūsu padoms, kā labāk ir, vnk likt mieru, nerakstīt neko?! Un ja pati sapratīs, ka vēlas, uzrakstīs, uzvanīs?! Jo manuprāt, es pieļāvu kļūdu uzrakstot, ka nožēloju visu, un esmu sapratis kļūdu, ka gribētu visu sākt no jauna, vismaz mēģīnāt. Un to ka ļoti pietrūkst man.
Ceru, ka manu domu sapratāt, ceru uz padomiem, ko ņemt vērā. Kas būtu pareizāk.
Zinu, ka viņa būs 2 nedēļas LV uz ziemassvetkiem, esmu jautājis vai varbūt vēlas satikties, atbidle bija, ka nezin kā ar laikiem utt. Tad uz to laiku gaidīt un piedāvāt aiziet kkur?
Šeit vnk gribu dzirdēt, daiļā dzimuma viedokli, kā Jums šķiet pēc šī teksta viss.Protams, ir vēl sīkumi, bet pēc virspusēja apraksta.
Paldies.
4
