Gatavība mazulim

Nekad nebūs tā sajūta, ka esi līdz galam gatava. Bet man personīgi arī Jūsu aprakstītie aspekti bija tie, kas pamudināja. Un vel kas - bērniņš uz sitiena var nemaz arī nepieteikties, ja domājat kādreiz but māmiņa, tad ir laiks.

EveEve @ 13.04.2026 13:59

Sveikas! Kā jūs zinājāt, ka esat gatavas mazulim? Man pašai 34 gadi, līdz šim par bērniem intereses nebija un īsti neizjutu to kā lielāko sapni kļūt par mammu, drīzāk gan no tā paniski baidījos…bet pedejā laikā jūtu, ka kaut kas sāk mainīties - reaģēju emocionāli, kad sākas mr vai kāda draudzene, paziņa paliek stāvoklī, aizdomājos, kā būtu, ja būtu… jūtos apjukusi savas sajūtās. Vai tas nozīmē, ka manī tomer ir šī vēlme? Kā zināt, ka (vai) esmu gatava mazulim, kā tas viss bija jums?

Tā drīzāk izklausās nevis pēc gatavības, bet pēc skaudības vai nožēlas, ka tev nav tā, kā citiem. Nav "jāreaģē" tad, kad kāda paliek stāvoklī. Tev jābūt iekšējai vēlmei arī tad, kad nav mēnešreižu, un, ja arī neviena no tavām draudzenēm/paziņām nebūtu stāvoklī, bet Tu uzmācīgi gribētu bērniņu un diendienā par viņu domātu. Lūk, tā būtu gatavība.

Zilais Valis @ 13.04.2026 15:30

Tā drīzāk izklausās nevis pēc gatavības, bet pēc skaudības vai nožēlas, ka tev nav tā, kā citiem. Nav "jāreaģē" tad, kad kāda paliek stāvoklī. Tev jābūt iekšējai vēlmei arī tad, kad nav mēnešreižu, un, ja arī neviena no tavām draudzenēm/paziņām nebūtu stāvoklī, bet Tu uzmācīgi gribētu bērniņu un diendienā par viņu domātu. Lūk, tā būtu gatavība.

Vai tad skaudība mūsos nerodas tad, kad kādam ir kaut kas, ko arī mēs vēlamies? Pat, ja neapzināti.

Man vienā brīdī sākās domas par to, ka dzīvē viss kas ir piedzīvots, karjera, ceļojumi utt, bet kaut kas tomēr trūkst. Tā teikt - vai man ar to visu pietiek, varbūt tomēr ir vēl kaut kas. Un tad bērns sāka likties kā ļoti loģisks solis.
Katrā ziņā jūtos diezgan labi, ka man tas lēmums atnāca šādi, nevis spontāna, milzīga vilkme bez racionālas apdomas.

EveEve @ 13.04.2026 16:07

Vai tad skaudība mūsos nerodas tad, kad kādam ir kaut kas, ko arī mēs vēlamies? Pat, ja neapzināti.

Zini man arī tā skaudība bija, bet laikam vairāk par to, ka citas sievietes var tā vienkārši - hops un izdomāt taisīt bērnu. Es darba dēļ tā nevarēju, man tam jāgatavojas bezmaz gadu (vēl paturot prātā apziņu, ka var uzreiz arī nesanākt). Un skauda nevis tas, ka arī gribu bērnu, bet tas, cik viegli citiem ir pieņemt šo lēmumu.

Džinga @ 13.04.2026 16:10

Man vienā brīdī sākās domas par to, ka dzīvē viss kas ir piedzīvots, karjera, ceļojumi utt, bet kaut kas tomēr trūkst. Tā teikt - vai man ar to visu pietiek, varbūt tomēr ir vēl kaut kas. Un tad bērns sāka likties kā ļoti loģisks solis.
Katrā ziņā jūtos diezgan labi, ka man tas lēmums atnāca šādi, nevis spontāna, milzīga vilkme bez racionālas apdomas.

Man tā kaut kā trūkst sajūta arī ir, jo studijas, ceļojumi, darbi, maja uzbūveta ar ieplānotām, tukši stāvošām istabiņām arī ir. Tas viss ir bijis un ir, bet kas tālāk…

EveEve @ 13.04.2026 16:30

Man tā kaut kā trūkst sajūta arī ir, jo studijas, ceļojumi, darbi, maja uzbūveta ar ieplānotām, tukši stāvošām istabiņām arī ir. Tas viss ir bijis un ir, bet kas tālāk…

Jā tas vienkārši liekas loģiski. Man ilgi likās, ka man ar to visu arī pietiks, karjera ļoti piepilda, ir draugi, ģimene. Bet kaut kā sāka likties, ka tomēr bērnu arī gribas.
Varbūt vēl tas faktors, ka man bērni agrāk neraisīja nekādas emocijas, pārsvarā likās, ka lielākā daļa ir puņķaini mežoņi. :D Bet tad draudzenēm vienai pēc otras piedzima, paaugās un es sapratu, ka ar sakarīgu audzināšanu man viņi pat tīri labi patīk haha.
Ja atgriežamies pie sākotnējā - es arī uztraucos par to, ka man nav izteikta tā "dabiskā vilkme". Jutos kaut kāda nepareiza, jo visām taču tā gribas bērnus, bet man nē. Un tad vienā ausī tev saka - tak bērniņus vajag! Otrā - ja tev nav tā, ka jāraud no tā cik ļoti gribas, tad netaisi bērnus. A ko tad man darīt? Nonācu pie tā, ka gribu un vajag un viss būs labi.