Es kādus 2 gadus turpināju maksāt par savu īres dzīvokli, kamēr realitātē dzīvoju pie puiša. Tā bija iekšēja nedrošība par šīm attiecībām, līdz galam nebiju pārliecināta, vai viņš ir īstais, jo attiecības uzsākām pilnīgi neplānoti, sākumā viņš man pat īsti nepatika. Ar laiku ļoti viņam pieķēros, kopā bija labi, bet par mīlestību es to nesauktu. Radinieki un draugi brīnījās, kāpēc es turpinu maksāt tos ikmēneša 300 - 400 eur par savu dzīvoklīti, ja tur iegriežos reizi mēnesī putekļus noslaucīt. Bet es tajā laikā nevarēju tā pavisam aiziet, man vajadzēja sajūtu, ka jebkurā laikā varu kaut kur aiziet, un man uzreiz ir kur. Nevis jāskrien dzīvot pie draudzenes, vai piespiedu kārtā kādu laiku jāsēž uz koferiem drauga dzīvokļa koridorā... Jo es zinu, kā tas ir, kad izšķiries, un Tev nav kur iet, jāsāk viss no nulles.
Turpināju turēt otru dzīvokli, jo šķita, ka tomēr atradīšu citu puisi, un tad pārtraukt esošās attiecības būtu vieglāk. Jo kad pārcēlies dzīvot pavisam pie vīrieša, tas tomēr pastiprina attiecību nopietnību. Nē, nē grasījos būt negodīga un meklēt citu puisi esošo attiecību laikā, tomēr iekšēji cerēju, ka liktens piespēlēs pilnīgi nejaušu pavērsienu, kurā satikšu savu mīlestību. Ir grūti dzīvot, ja blakus ir puisis, kurš tevi ļoti mīl, rūpējas, un visi no malas saka omg kā tev ir paveicies, bet pašai iekšā sirds saka priekšā, ka ir jau ok, bet tie tauriņi jau nav..
298
