Sveiki visiem un visām! Esmu nonākusi nepārāk patīkamā situācijā, ar prātu domājot liekas vispār stulbi ko domāt un cerēt.. ahh. Nesen sāku darbu kompānijā X un sēdēju blakus diviem puišiem. Abi tādi patīkami, draudzīgi cilvēki, bet viens tā īpaši. pat nezinu ar ko iepaticies, pēc vizuālā tāds viduvējs, bet runājot ar viņu ir tik patīkami un interesanti klausīties, liekas ka varētu visu mūžu klausīties viņa runas. Nevienā klausoties nav bijusi tik patīkama un nepiespiesta sajūta kā ar viņu. Reizēm sarunājāmies tiešām ilgu laiku no vietas pat darbam īsti nepievēršoties. Kolēģi arī jau ķircinās kā mums kas veidotos uz palikšanu.
Un te es nonāku pie problēmas. Viņš ir ģimenes cilvēks, vecāks par mani. Viņš daudz par bērnu un sievu neko nesaka, bet tā ir lieta, kuru man grūti no viņa klausīties. Negribas dzirdēt, it kā nekas tāds neeksistētu. Un es arī nevaru līdz galam saprast, vai es viņam patīku. Vai viņš gribētu lai starp mums ir kas vairāk kā draudzīgas attiecības vai tomēr ir lojāls pret ģimeni. Visvairāk nezinu kā man darīt pareizāk. Ar prātu saprotu, ka nebūtu pareizi ne no viņa, ne no manas puses kaut ko veidot un cerēt, bet ja nu liktenis ir lēmis, ka tā tam ir jābūt?
57
