Vīrs neapsveic, neiepriecina

Pieļauju, ka autores vīrs arī ikdienā/ vai citos svētkos īpaši neiespringst uz ziediem vai dāvanām, lai gan protams viņa ļoti tās vēlētos saņemt.
Un es arī neuzskatu, ka vīram tas būtu jādara- tā ir brīva izvēle un viņa brīva izpratne par šiem svētkiem, tāpat kā par jebkuriem citiem.
Nav TIK ĻOTI jāiespringst uz sarkanajiem datumiem kalendārā.

Ak jēziņ, liekas ka dažas te ir aukstas kā akmens :D nevienam nav jāsveic, tas nav viņa pienākums, nekādus svētkus nesvinu, neko negaidu ne no viena utt.
7dien fonā gāja mīlu tevi latvija un tur tieši viens dalībnieks apsveica māmiņdienā gan savu omīti gan mammu un arī savu sievu un tas likās jauki, nav tak jāskrien obligāti visām radu mammām konfekšu kastes pirkt un puķu pušķus, bet vienkārša atcerēšanās un sirsnīgi vārdi sev svarīgajām dzīves sievietēm ir mīļi un arī pilnīgi pietiekami manuprāt.
Es pati esmu mamma un bērns vēl ir salīdzinoši mazs, bet tas ko es sagaidu no vīra ir mācīšana un piemēra rādīšana bērnam, bet to es sagaidu laikam tāpēc, ka pašai bērnībā piemeram 5 gadu vecumā tētis mudināja uzzīmēt kādu kartiņu vai zīmējumu mammai šai dienā, vai izstāstija man par šo dienu un kopā gājām izvēlēties mammai puķes. Nu kaut kā tā...

Man liekas, ka forši, ka vīrs apsveic sava bērna māti, turklāt ar laiku arī bērnam rādītu piemēru.

Šādas situācijas ir jāizrunā un tikai no sava redzes punkta, jo parasti katram ir savas domas, principi, tradīcijas utt.. Jārunā par savām vēlmēm, jūtām, sajūtām. Šajā gadījumā vēl jāņem vērā, ka bērniņa ienākšana attiecībās ir ļoti sarežģīts laiks no dažādiem viedokļiem.

Pievienojos iepriekšminētajam viedoklim par izrunāšanos. Mīļotais cilvēks varbūt nemaz nezina, ka no viņa gaida kādu rīcību šajā sakarā. Iespējams viņa ģimenē tēvs mammu nesveica māmiņdienā, bet gan bērni tik, cik skola vai dārziņš liek.
Jebkādas gaidas, vēlmes vienmēr ir jāpārrunā, citādāk tiešām nav iespējams uzzināt, ko otrs no mums sagaida. Mums ar mīļoto diezgan bieži ir sarunas ir par to, kas būtu uzlabojams attiecībās, pie kā vairāk piestrādāt. Diezgan daudz šo runāšanos praktizējam un mūsu formula ir: pateikt notikumu+pateikt kā jutos+pateikt ko piedāvā darīt citādāk un kā tas liktu justies (šeit ar pozitīvo sajūtu jānobeidz). Pašlaik pat sagurumā vai kādā besītī, kad uzrūcam viens otram vai situācija neeskalējas, bet uzreiz sakam kā konkrētā situācija lika sajusties.
Vēl viena lieta, kas lieti noder, ir iemācīties pārsteigt arī otru un parādīt, cik forša sajūta, ka kāds sarūpē pārsreigumu (bet nevis tādu, kāds pašai patīk, bet kas otram patīk). Lai patrenētos var uztaisīt burciņu ar uzdevumiem, kurus katrs saraksta, ko vēlas piedzīvot, piemēram, pagatavotas vakariņas otram, burbuļvannu sveču gaismā vai spontānu izbraukumu dabā. Katrs izvelk noteiktā laikā vienu lapiņu un viņam uzdevums, piemēram, 3 nedēļu laikā realizēt. Lielisks treniņš un tiešām attīsta radošumu un sniedz gandarījuma sajūtu, ja otrs novērtē. Uzskatu, ka šādas lietas ir jāpraktizē abos virzienos, un tās ir kā musklulis, kuru dzīvē mēs "kačājam" sporta zālē, bet attiecībās praktizējot pārsteigumus un mazās tradīcijas ikdienas procesos.