atzīmes skolā

Bija laiks, kad bija Tavs moto,, 7+'' un es jutīšos labi. Vēlāk sapratu, kā jāmīl un jādara tas, kas sanāk nevis ar galvu jāsitas pret matemātikas vai ķīmijas kabineta durvīm. Tā laužoties, sapratu, ka izdzedzinu sevi. Pazemoju tā priekšmeta priekšā, kuram veltu pa 3 vai 4h un tāpat ir tas 5 vai 6.
Nelec augstāk par savu dirsu ja nevari,kāda jēga no izdiedelēta vērtējuma.

Vidusskolā atzīmes bija svarīgas, mācījos tā, lai visur ir 8 un 9, retu reizi 7. No vienas puses - tas bija liels stress, skolas un klases vidū tika kultivēta spēcīga savstarpējā konkurence (a la ja tu atzīmju ziņā neesi klases topā, tad tu neesi nekas), kas pavisam noteikti nav pareiza un produktīva pieeja mācību procesam, bet no otras puses - tie 3 grūtie gadi kārtīgi mūs visus sagatavoja studijām gan ieliekot labus zināšanu pamatus, gan pieradinot pie patstāvīgās mācīšanās un sava laika organizēšanas. Jā, brīžiem nācās ar sakostiem zobiem sēdēt (lasīt - mocīties) pie fizikas grāmatām, kas bija mans personīgais bieds, bet kopumā nenožēloju, ka neizvēlējos vieglāko ceļu un visu vidusskolas laiku nenobumbulēju.
Jātiecas uz to, kas pašam interesē un patīk, taču arī jebkurā universitātes programmā - pat sirdij vistuvākajā - būs kursi, kuri nepatiks/neinteresēs vai sagādās grūtības. Un nāksies tikt galā šā vai tā. Manuprāt, tādās situācijās ir vienkārši jāizvērtē prioritātes - ja svarīgi ir dabūt labu atzīmi (lai paliktu budžetā vai dabūtu stipendiju, piemēram), vienkārši jāsaņemas un tas ir jāizdara. Ja svarīgākas ir citas lietas, tad jāizšļūc cauri uz 4 - 5 un miers mājās. Bet čīkstēšana nepalīdzēs ne vienā, ne otrā gadījumā :-)

Man agrāk bija svarīgi, lai ir tas 7 katrā kontroldarbā, bet vēlāk, kad vairs tā nebija tik viegli to 7 dabūt, es būtībā skatos, lai tieši vidējā atzīme katrā priekšmetā ir vismaz 7, bet tāpat, piemēram, fizikā man vidējā atzīme ir 6. Īsumā - atzīmes man ir svarīgas, bet ne tik svarīgas, lai es šaaaausmīgi iespringtu un labotu katru atzīmi, kas ir mazāka par 7.

Es vidusskolā centos turēties tā, lai kopējā vidējā atzīme ir virs 7. Bija priekšmeti, kuros biju izcilniece. Un bija priekšmeti, kuros bija grūti izspiest 6, bet centos turēties tā 6 līmenī. Uz kopējā fona viss izlīdzinājās. Es uzskatu, ka, ja kāds priekšmets pilnīgi nepadodas un nākotni pilnīgi ar to nesaista, tad nevajag diži pārdzīvot, ka atzīme tajā nav izcila (protams, ja nav tā, ka no vidējās atzīmes atkarīga iestāšanās studēt tālāk/stipendija utt).

Reiz man ar divām draudzenēm, kas tajā laikā arī mācījās skolā bija interesanta saruna, kas izteica visu. Viena no viņām saka"Man angļu valodā bija septiņi!". Otra saka "Man angļu valodā bija astoņi ". Uz ko es atbildēju "Man gan bija po*uj!" :-D:-D
Man vidējā bija tuvu 8, bet es speciāli nesēdēju un nemācījos. Neteikšu, ka man arī bij gaiša galva. Bija priekšmeti, kas man ļoti padevās - sports, ekonomika, kultūras vēsture, gan angļu gan krievu valoda. Pārējos es mēģināju stundās klausīties. Tas daudz deva.
Uzskatu, ka jāmācās ir tad, ja vēlies tikt budžetā kādā no augstskolām, vai jāmācās tie priekšmeti, kuros būs jāliek eksāmens un tie būs vajadzīgi turpmākajām studijām ;-)

Pamatskolā bija svarīgi iegūt pēc iespējas augstākas atzīmes, vidusskolā izdzīvoju ar labām atzīmēm tajos priekšmetos, kuri man ir tālāk vajadzīgi studējot, pārējos man bija kārtīga “po*uj, galvenais, lai vidējā vismaz 4” attieksme.
Neapgalvoju, ka šāda attieksme ir pareiza, nelepojos ar to, ka man tāda bija.

Visu skolas laiku mājās tiku dresēta, ka atzīme ir jābūt ne mazākai par 7. Pat, ja atnesu mājās 9, sekoja jautājums: "Kāpēc ne 10?":-DSākumskolā un pamatskolas pirmajos gados, ja atnācu mājās ar 6, tad mani nelaida ārā vai neļāva skatīties TV vai vēl kaut ko izdomāja:-D
Vidusskolā man jau pašai bija automātiski iegājies, ka vajag censties nopelnīt vismaz 7 (neatkarīgi no priekšmeta):-)

Skolà dikti neiespringu (varbūt atsevišķos priekšmetos nedaudz).. atzīmes bija diezgan labas. CE nokārtoju labi, tiku universitātē un tur gan nācās pacensties! :-D

Man arī tas slieksnis bija 7. Nezinu, nekad nebija tā, kas sēdēju un kaut ko kalu no galvas vai šausmīgi mocījos. Mūzika, sports, tie man nepadevās, bet arī neiespringu, kaut kā to 7 dabūju. Atestātā kaut kur laikam bija viens vai divi sešinieki, bet uz kopējā fona tas izlīdzinājās. Un par to diži nepārdzīvoju. Man jau liekas, ka skolā iemāca pamatlietas no visa, kas man liekas, ka tomēr visiem būtu jāzina. Ja gribi stāties augstskolā un tikt budžetā, tad vidējā atzīme ir svarīga, un ir vērts censties- nebūs jāmaksā par studijām, kas nav maza nauda.

"Man angļu valodā bija astoņi ". Uz ko es atbildēju "Man gan bija po*uj!"

gluži kā es :-D man bija vienalga, skolā šad tad parādījos, kad varēju pamosties, lai to pabeigtu, tolaik baigi neinteresēja atzīmes un neko baigi garām nepalaidu, galva pašai strādāja, atzīmes pat bija ok un augstskolā, ne tajā sliktākajā ar iestājos un neko baigi tas nemainīja.

Man vienmēr vajadzēja būt visur virs 7. To uzspieda nevis vecāki bet es pati sev jo vienkārši patika mācīties. Baigi pie grāmatām nesēdeju jo bija gudra galva un visu varēja apgūt stundās. Vienīgais priekšmets kur nedabūju 7 bija fizika un tas tāpēc ka es skolotājai nepatiku dēļ izskata (biju Emo/goth stilā ).
Jā autorei liekas ka nevajadzēs nākotnē to priekšmetu tad droši nemokies. Es daļēji arī mācījos visur labi, jo nezināju par ko vēlos kļūt.

Man veicaas valodaas un literatuuraa, bet visur kur vajadzeeja reekjinaat- matemaatika, kjiimija, fizika- bija iists briinums dabuut 4. Nekad neesmu to sapratusi un viss. Peec augstaam atziimeem arii nekad neesmu tiekusies, manaa skatiijumaa tie ir tikai ciparinji uz papiira un viss. Kontroldarbiem nekad iipashi negatavojos un stundaam pie maaciibaam nekad neseedeeju. Un tik un taa ar visu tiku galaa un skolu pabeidzu, labu darbu dabuuju arii bez visas zubriishanaas.

nekad neiespringu uz atzīmēm. svešvalodās vispār labi ja četri dabūju. man līdzīgi kā KindaPsycho , arī mājās labi ja mājasdarbus izpildīju, bet arī ne vienmēr, un ieskatēm arī negatavojos. un arī nenožēloju savu nemācīšanos, jo esmu dabūjusi darbu, kuru vēlos jau no skolas laikiem.

Man vienmēr vajadzēja būt visur virs 7. To uzspieda nevis vecāki bet es pati sev jo vienkārši patika mācīties. Baigi pie grāmatām nesēdeju jo bija gudra galva un visu varēja apgūt stundās.

Man tieši tas pats. Visur arī bija 7+, arī priekšmetos, kas riebās. Vispār sekmes bija svarīgas, jo gribēju tikt budžetā augstskolā, pēc tam augstskolā jau mierīgāk pret to attiecos, galvenais bija pabeigt, bet nu gadījās, ka nejauši saņēmu stipendiju :D Bet jā, ja man vidusskolā būtu vajadzējis sēdēt nonstopā pie grāmatām, lai dabūtu savu 7, tad es droši vien to nedarītu priekšmetos, kas nelikās svarīgi nākotnei.

Man padodas literatūra, vēsture, politika, arī kultūras vēsture, tur pat nepiepūloties ir 9, lai dabūtu 10 kaut kas jāpārlasa, bet tas nāk viegli, jo patīk, redzu jēgu to mācīties. Gribu karjeru ofisā, saistītu ar pārvaldi, dokumentiem.
Galīgi nepatīk eksaktie. Neteiktu, ka vajag arī stundām ilgi zubrīties. Vidēji ar 2h pietiek arī eksaktajiem, bet besī. Vienmēr izdaru visu, izņemot mācīšanos. Kad iemācos arī neredzu jēgu. Vairāk šeit špikoju, citreiz 7 sanāk, citreiz 6. Saprotu, ka jurisprudencē man ķīmiju nevajadzēs, bet iekšējais pefekcionisms neliek mieru. :-D

Varētu teikt, ka vidusskolā neiespringu uz atzīmēm, arī no vecākiem nesaņēmu nekādu spiedienu un atzīmju čekošanu katru dienu, jo viņi zināja, ka varu tikt pie labām atzīmēm un tā arī bija. Man patika un patīk mācīties, tāpēc arī patika saņemt labus vērtējumus un stipendiju.

Es vēl saprotu, ka studentam sekmes var nebūt svarīgas, ja nav budžetā, tai skaitā koledžas studentam tās var nebūt svarīgas, teiksim, ja neplāno iet augstskolā un koncentrējas uz profesiju, kuru iegūst - ja mācās par frizieri, nekož pirkstos un neplēš matus sava 4-nieka dēļ matemātikā. Bet, ja skolēns mācās pamatskolā vai vispārizglītojošajā vidusskolā - sakiet lūdzu, kas cits viņam var būt svarīgs, ja ne atzīmes? Laikā, kad pats svarīgākais darbs ir mācības! Nu kas? Pēc iespējas plikāka bilde instagramā? Neuzskatu, ka uzreiz slikts cilvēks un ka "nekas no tāda neizaugs", ja kādā priekšmetā neveicas un ir zemāka atzīme, bet nesaprotu un nekad nesapratīšu to skolēnu un viņu vecāku prioritātes. Tad kāda vispār jēga mācīties? Pabeidz 9 klases un ej gaterī, ja jau atzīmes ir nesvarīgas.

Atzīmes praktiski neinteresēja, galvenais bija pārliecība, ka visu, ko vajag man, zinu. Apmēram tā - biju viens no labākajiem matemātikā skolā, bet atzīme ap 6 grozījās :) jo nelikās svarīgi tērēt laiku mājās, lai darītu, ko lieliski saprotu.
Mammai - tai gan svarīgi bija :D

Bet, ja skolēns mācās pamatskolā vai vispārizglītojošajā vidusskolā - sakiet lūdzu, kas cits viņam var būt svarīgs, ja ne atzīmes? Laikā, kad pats svarīgākais darbs ir mācības! Nu kas? Pēc iespējas plikāka bilde instagramā?

man vispār līdz 12.klasei bija uzskats, ka galvenais mācīties, jo kuru interesēs, ka man matemātikā bija 10nieks tur kaut kādā 8.klasē :D tas protams ir subjektīvi, bet man niet zināšanas un atzīmes vienā maisā. Man vidusskolā bija daži 4 tikai tapēc, ka nebija attiecības ar skolotājam vai attieksmes dēļ.
12.klasē ir varbūt nedaudz savādāk, ja zini ko vēlies darīt pēc tam. Manā laikā nebija instagrama, kurā likt plikus dibenus, bet man tāpat kā daudziem bija pacmit gadu, draugi, ballītes un viss pārējais, kas tajā laikā likās super svarīgāk par visu citu, kas ir loģiski.

Man vispār šķiet, ka tas nav īsti objektīvi, ņemt vērā jebkādas vidējo atzīmi kādos priekšmetos, vai arī vispārīgi, jo katrā skolā ir pilnīgi savādāk.
Piemēram, kādā skolā fiziku māca skolotājs, kurš dod kontroldarbos olimpiāžu līmeņus uzdevumu, tu spied ārā visu no sevis, lai vismaz dabūtu 4, bet tad kādā skolā vienkārši atzīmes liek par neko, ja, piemēram, ir jau kontroldarbam pareizas atbildes atrastas utt. un tam cilvēkam ir 9 vidējais, kaut arī tas otrs, kam ir 4, viņam ir daudz vairāk zināšanu nekā tam cilvēkam ar vidējo 9...