Jautājums par bērniem

Tikai palūgšu mani te nemācīt, ka esmu tik stulba, lai domātu par laulībām utt.. Tādēļ jau es jautāju - vai tas mainīsies, lai zinu, kas par "fruktu" viņš varētu būt.

Mums cita vecuma kategorija, bet arī 25 gados no bērniem nebaidījās. Tad neplānojām, bet zinājām, ka, ja būtu, tad nekāda traģēdija nebūtu.
--
Droši vien, ka domas var mainīties. Man gan nepatiktiu tikai, tas, ka to uztver to smagi, jo tomēr, ja ir sekss, tad var tikt pie bērna.

Pirmais, kas nāk prātā ir tas, ka iespējams viņš vēl nejūtas pietiekami finansiāli nodrošinājies bērnam.. Bet, protams, tur ir vēl citi 101 iespējamie varianti.
Pieminēji, ka topošais vīrs, bet vai jūs jau dzīvojat kopā?

Topošais vīrs ir bildinājumu izteicis?
Jā, attieksme pret bērniem un vēlme vai - nevēlme mainās ar gadiem.

vai jūs jau dzīvojat kopā?

jā, dzīvojam.

Man gan nepatiktiu tikai, tas, ka to uztver to smagi, jo tomēr, ja ir sekss, tad var tikt pie bērna.

tur jau tā lieta. Sanāk, ka man arī ir ļoti jābaidās no bērna vīrieša dēļ.. dažreiz uznāk tāda panika "ja nu seksa laikā noiet kas greizi"? Nevaru taču paredzēt viņa reakciju, kad tas, nedod Dievs, notiktu realitātē. Stāsta, ka vēlāk nebaidīsies utt.., bet ja tomēr tas bērns viņam tik liela sāpe, ka beigās vēl nepamet mani ar bērnu uz rokām.

Topošais vīrs ir bildinājumu izteicis?.

kā gan citādi;-)

Jā, attieksme pret bērniem un vēlme vai - nevēlme mainās ar gadiem.

nu, vismaz kāda cerība! :-D

Bet man gan liekas, ka tas jautājums par bērniem ir jāizrunā pirms kāzām. Jo tas būtu traģkiski, ja viens ļoti vēlas, otrs - ļoti nevēlas. Tur smagi panākt kopsaucēju.

No 25 līdz 30 ir vēl daudz laika un daudz kas var mainīties gan viņa, gan tavā uztverē. Es arī ap 20 briesmīgi gribēju bērnu, tagad man ir 30 un godīgi varu pateikt, ka arī manā dzīvē šobrīd bērns būtu pasaules gals, lai gan esmu lielisks mātes kandidāts - precējusies, izglītota un ar stabilu karjeru. Tā kā - dzīvē viss plūst un mainās. Īpaši periodā no 20 līdz 30. Tāpēc to teorētisko cepšanos par to, ko viņš gribēs pēc 5 vai 10 gadiem, tu vari mierīgi mest pie malas, tu pati nezini, ko TU gribēsi pēc 5 vai 10 gadiem.

varbūt. varbūt ne. to pat viņš varbūt nezina.

Viņš ir kaut kā paskaidrojis tās paniskās bailes? Tad būtu lielāka skaidrība.

tad viņš teica "ja apstiprinātos gr., tad būtu jāveic aborts".

Šis vispār labs...es saprotu ka var negribēt bērnu, nebūt gatavs utt, bet tā vienkārši norādīt kas tev jādara ar savu ķermeni...viegli jau runāt ja pašam tam nav jaiet cauri.

Vai Tu pati piekristu abortam, ja tomēr mazulis pieteiktos brīdī, kad vīrs vēl joprojām bērnus nevēlas? Jo tomēr ir cilvēki, kas ir kategoriski pret kaut ko tādu. Un tad veidojas traka situācija - sieva vēlas bērnu paturēt, vīrietis uzstāj, ka grūtniecība jāpārtrauc.
--
Svarīgos jautājumos pārim viedoklim būtu kaut cik jāsakrīt, lai neveidojas kritiskas situācijas.

Manuprāt pilnīgi normāli 25 gados negribēt bērnus. Vai viņš savas domas mainīs vai nē, grūti pateikt, to droši vien pat viņš pats nezina. Bet vajadzētu kārtīgi apdomāt, vai jūs spēsiet atrast kādu kompromisu un palikt kopā, ja tomēr viņš izdomās, ka bērnus negrib nekad. Jo, ja viņš par to nav pārliecināts, tad Tev tomēr jārēķinās, ka domas viņš nemainīs un vēlāk Tev nebūs nekādu tiesību viņam kaut ko pārmest, jo viņš taču nav solījis, ka kādreiz pārdomās. Tā kā šis jums ir kārtīgi jāizrunā.

Ja Tavs topošais vīrs tik ļoti pagaidām vēl negrib bērnus, ka paniko par iespējamo atvasi, uzskata mazuli par kaut ko šausmīgu un izsaka pieņēmumu (pieņēmumu, ne apgalvojumu), ka kaut kad vēlāk, gan jau pēc kādiem gadiem 5, nu, tad gan varētu sagribēt, tad te rodas jautājums - kāds ir viņa ieguldījums kontracepcijā, lai Tavas spermatozoīdu kārās olšūnas apaugļošana būtu samazināta līdz minimumam? Kas vēl ir bez tā norādījuma, ka, ja Tev apstiprinātos grūtniecība, tad Tev būtu jāveic aborts?

Ja nesaskan uzskati tādā jautājumā, tad vispirms ir nopietni jāizrunājas un tad, ja nekādas izmaiņas, kompromisi, kopsaucēji nebūs atrasti, jāapdomā vai ir vērts iesaistīties šādās attiecībās. Man nebūtu pieņemami, ja vīrietis tik ļoti baidītos no grūtniecības un bērna, ka uzspiestu man abortu. Viena lieta negribēt bērnus un grūtniecību konkrēti šobrīd un attiecīgi izmantot kontracepciju un būt uzmanīgam; cita lieta no tā baidīties tik ļoti un to uzskatīt par pasaules galu/traģēdiju, kur risinājums ir viennozīmīgs aborts nemaz neapspriežot un neņemot vērā partnera vēlmes/jūtas. Runājiet!

Es vēl saprastu, ja pašam būtu jāiznēsā un jādzemdē:-D

Kādam no jums vai kopīgi ir sava māja, dzīvoklis (var būt kredītā)? Jums ir iekrājumi? Mašīna? Labi apmaksāti darbi abiem vai vienam no jums? Jums ir augstākā izglītība?
Mans draugs arī nevēlējās bērnus brīdī, kad viņš nevarēja nodrošināt kaut ko no augstākminētā. Piemēram, tev tiešām šķistu normāli bērnu staipīt pa īrētiem dzīvokļiem, kur 90% gadījumu īpašnieki ir pret bērniem? Vai tiešām šķistu OK braukt ar saslimušu bērnu ar tramvaju pie ārsta? Vai gribētu knapināties ar bērnu? Un kā būtu, ja vīrietis tevi pamestu, bet tu be, izglītības un darba pieredzes? Protams, tie ir minējumi, nezinu, kas jums ir un kas nav.
Es 25 gados negribēju bērnu gan tāpēc, ka nebija viss no augstākminētā, gan tāpēc, ka nejutos gatava dzīvi pakārtot bērnam. Es gribu vēl izbaudīt romantiskus vakarus, braukt divatā ceļojumos, patusēt utt un nedarīt to visu meklējot aukli vai mainot pamperi. 25 gadi - tā ir jaunība, nav nekas neparasts tad negribēt bērnus.
Jūs esat viens otram pirmie, pirmās attiecības? Uzskatu, ka gandrīz visas pirmās attiecības izjūk. Pie šī varētu būt raizes un pārdomas, kā būtu ar citām būt attiecībās utt.
Domāju, ka tu gribi visu pārāk sasteigt un saprotu tavu draugu.

Neviens cilvēks īsti nevar pateikt kā viņa domas mainīsies piecos, desmit gados. Var būt gan šā, gan tā. Jocīgi, ka autore nav minējusi ne vārda par stabilitāti- finansēm, darbu, dzīvesvietu, vai būs kas palīdz pieskatīt utt., kas ir būtiski bērna plānošanā.

Vienīgais ko tādiem bērnu neribētājiem, bet seksa gribētājiem var pateikt, lai iegulda un izglīto sevi izsargāšanās jautājumā un neatstāj visu atbildību un seksa sekas uz sievieti,. Jo lai arī kā to bērnu negribētu, tomēr bērni arī pietiekami bieži neplānoti ar visu kontracepciju piesakās. Tad lai neaizmirst, kad pats vien to bērnu radīja, no gaisa bērni nekrīt, būtu ta kā jāzina seksa sekas. Bieži vien tie bērnu negribētāji neizmanto nekādus izsargāšanās līdzekļus (visa izsargāšanās balstās uz sievietes atbildību, vecis neko nelieto) un neplānota bērna rašanos uzskata par tikai un vienīgi sievietes atbildību/vainu utml., it kā pats nebūtu tur klāt stāvējis. Noteikti neuzņemies visu kontracepciju/atbildību uz sevis, lai vīrietis arī domā par seksa sekām.

Attiecību sākumā jau izrunājām - visu par un ap bērniem. Katrs pateicām savu nostāju. Domas maksimāli sakrita un vienojamies - ja ar vecumu uznāks velme kādu uncināt, izglītot un ziedod dzīvi mazam cilvēkam - tad ņemsim no bērnu nama. Biju pārsteigta, ka viņš to pateica pirmais skaļi, jo es jau to apzinājos sen.
Par kontracepciju - viņš vairāk rūpējas un satraucas nekā es. :-D visu man atgādina un arī pats nekad neaizmirst.
Varbūt vienkārši tavam līgavainim ir kāda trauma? Slikta pieredze? Vai jeb, kas līdzīgs, kas tik ļoti viņu baida no bērna. Labs risinājums - ir “ netīšām “ viņu iepazīstināt ar kādu ģimeni kam ir mazais, un tā pa mazam domāju viņš pieradīs. Varbūt nav bijusi tiešā saskarsme ar to bērnu, tādēļ ir tāds - wtf, kas tas ir un ko viņš ziemā ēd, ;-)

Tādu reakciju es tulkotu, kā - viņam nav nopietni nolūki uz mani..