Attāluma attiecības .

Ui,jā,tikko atradu to teikumu.Tad tiešăm izklausas,ka atstāt uz visu prombūtnes laiku.

vienkarsinav, es arī tā gribēju domāt, bet pārlasot "nedomājot brauktu līdzi", tā isti neizklausās. Tāpēc arī paprasiju, lai precizē, jo izteicas viņa ta, ka brauktu un atstātu bernu vecvecākiem. Diemžēl tādu gadījumu ir tik daudz, ka nebrīnitos.

Kāpēc tad brīnies par vīru, ja pati būtu gatava bērnu uz pus gadu atstāt omēm? :-D
Un rodas arī jautājums... Ja vienīgais, kas Tevi attur no došanās līdzi vīram, ir tas, ka nav, kur atstāt bērnu, tad kāpēc nedodies līdzi kopā ar visu bērnu? Tas ir bērnudārzs, un tas nav obligāts. Tak brauciet līdzi, un punkts. Galu galā, bērns ir arī Tava vīra, un viņš par viņu ir tik pat atbildīgs, cik Tu. Kas tas par vīrieti, kurš nostāda fakta priekšā un p*huj? (t)

Man šķiet,ka autore bija domājusi bērnu atstāt pie omes nedēļas nogalē vai uz nedēļu,kamēr apciemo vīru,nevis uz 6 mēnešiem

KikyR, tu vai tad iepriekš nerakstīji, ka tev svarīgākais, lai meitiņa tēti neaizmirst? Un tagad raksti, ka, ja būtu kam atstāt, tad atstātu meitiņu pati uz 6 mēn, kamēr esi ar vīru? Nopietni? :D
Man attāluma attiecîbas vispār liekas easy peasy. Gan uzticos otrai pusei, gan mīlu un zinu, ka pēc atgriešanās viss tāpat labi - labpratīgi ar meitu aizbraucām pie maniem radiem uz 2 mēn, būtu ilgāk, bet sanāca čēpē ar veselību. Un bija tik viegli, meitai uz to brīdi bija pusotrs gads, sazvanījāmies reizi trijās dienās messengerī, sarakstījāmies gan bik biežāk, bet meita tēti neaizmirsa, tikai akcentēja, ka tur tētis. Ja ir stabilas attiecības, nezinu kas tur var izirt. Bet nu es esmu varbūt mazliet savādāka, man neliekas, ka katru dienu un brīvo brīdi jāpavada kopā ar otru pusi. Lielāko daļu, jā, bet ne visu - katram taču ir jāaug ne tikai kopā, bet arī pašam par sevi.

Es šo ierakstu nesaprotu. Ja būtu, kam atstāt bērnu, tad brauktu ar vīru? Ja tā, tad jau brauciet visi kopā, nav jau skolnieks, bet bērnudārzniieks.

+++++
Divgadīgam bērnam bērnudarzs nav obligāts.

Tad jau vispār nedomājot brauktu līdzi un īzī viss .

Tu labprāt atstātu bērnu ar vecmammu uz pusgadu? Lūdzu, palabo, ja kļūdos, jo pagaidām tu neizklausies diezko normāla.

Iedvesmojos no viedokļiem, ka citām sievietēm liekas normālas attiecības šādi ilgtermiņā .

Gadrīz visas no viņām ir bez bērniem. Ar bērnu ari jārēķinās. Kopš mums ir dēliņš, vīrs ir bijis komandējumos no pirmdienas līdz piektdienai. Vienu reizi bija uz mēnesi. Sazvanījāmies katru dienu. Galvenokārt dēļ dēliņa. Bērnam tas ir ļoti svarīgi. Izklausās, ka tavam vīram ar mazo ir ļoti labas attiesības, tāpēc izbrīna, ka nav ņēmis vērā bērnu, veicot šo izvēli. KikyR, jūs esat runājuši par to, kā tas varētu ietekmēt bērnu? Esat apsprieduši, kā šo laiku padarīt vieglāku mazajam, cik bieži sazināsieties, tomēr apsvēruši ciemošanos?

Jā , ģimene mums kopumā maziņa . Omītes vel samērā jaunas , pašas vel darba attiecībās - neviena nav pensijas vecuma ,kurai būtu daudz brīvā laika ar mazbērnu tusēt . Tad jau vispār nedomājot brauktu līdzi un īzī viss .

Es šo ierakstu nesaprotu. Ja būtu, kam atstāt bērnu, tad brauktu ar vīru? Ja tā, tad jau brauciet visi kopā, nav jau skolnieks, bet bērnudārzniieks.

Jā , ģimene mums kopumā maziņa . Omītes vel samērā jaunas , pašas vel darba attiecībās - neviena nav pensijas vecuma ,kurai būtu daudz brīvā laika ar mazbērnu tusēt . Tad jau vispār nedomājot brauktu līdzi un īzī viss .
Iedvesmojos no viedokļiem, ka citām sievietēm liekas normālas attiecības šādi ilgtermiņā . Konkrētajā laika posmā būs skumīgi , bet pārciešot un sagaidot mīļoto mājās viss aizmirsīsies un iespējams pat uzlabosies ... ;-)

Visvairāk es dusmotos par neapspriešanos un vienpersonisku lēmuma pieņemšanu. Cilvēkam, kurš nav brīvs, būtu gan jājautā otrās puses viedoklis.

Otrkārt , vienkārši bail. Cilvēcīgi taču. Bail kā būs , kā tikšu galā ar visiem uzkrautajiem pienākumiem šeit .

Ja autorei ir palīgi (vecvecāki, radi, draugi vai uzticama aukle), tad varbūt vēl var iztikt. Ja neņem vērā, ka mazam bērnam tik ilga prombūtne liktu domāt, ka tas onkulis, kas pēc 6 mēnešiem pārbrauks mājās, ir svešinieks.

Paldies par tik dažādiem viedokļiem .:-)
Šeit nu vairākas gan kļūdījās . Vislielākās bailes , varbūt nepamatotas , ka meitiņa tēti aizmirsīs . Zinu, smieklīgi.
Šoreiz laikam tā ir mana problēma , līdzatkarīga attiecībās . Grūti palaist . Greizsirdība . Un nevienas attiecības taču nav perfektas . Arī mums ne . Nav neuzticība , bet kaut kādas nelielas bažas ir . Nenoliegšu. Egoisms no vīra puses , nostādot fakta priekšā par braucienu.
Protams, nav nereāli apciemot un blā blā blā . Viss vnk uzkrita kā sniegs uz galvas , turpmākie mēneši saplānoti , nebija ieplānots , ka man kur jābrauc . Jūtos pat nedaudz apbižota , ka nepadomāja par mums .
Vairāk gan šoreiz negribas analizēt savu situāciju. Gribēju zināt tīri emocionālā ziņā kā tas ir ... (t) Bez iespējas braukt .
Varbūt vienkārši šo laiku sevi vairāk jānodarbina . Nebūs laiks forumā sēdēt un stulbas domas domāt:-D

Lai gan es vairs nekad nevēlētos būt attāluma attiecībās, šādā gadījumā es atbalstītu un iedrošinātu, lai vīrs brauc. Tas nav uz nez cik gadiem vai mūžīgiem laikiem, tie ir tikai 6 mēneši un pēc tam viss būs ierastajās sliedēs. Es katrā ziņā vēlētos atbalstīt savu vīru un viņa karjeru, pat, ja pašai būtu grūti izturēt to laiciņu atsevišķi.
Vienīgi man nav bērnu un es nezinu, kā tas būtu 6 mēnešus bērnu audzināt vienai.

Satiekamies ik pēc 2, 3 mēnešiem. Sākums bija grūts, daudz raudāju, bet mums arī nav bērnu, kas padara situāciju vieglāku.

Bija tāds periods, kad vīram bija vairāk nekā 6 mēnešus garš komandējums. Mēs gan tikāmies samērā bieži, bet man vienalga bija smagi, jo ir svarīgi, lai cilvēks, ko mīlu, ir uz vietas.
--
Tagad domāju, ka viņš nemaz nebrauktu, jo mums ir bērns, un es arī nemaz nepiekristu tādai prombūtnei.

Uz brīdi, kad sākās attāluma attiecības kopā bijām 2.5 gadus un kopā arī dzīvojām. Es izdomāju aizbraukt uz ārzemmēm uz pus gadu. Iemesli - bija nepieciešama lieka nauda un vēlējos padzīvot pie ģimenes, kas dzīvo ārzemēs.
Protams bija grūti, bet mums bija iespēja, ka viņš atbrauks pie manis. Bet viss ir pārdzīvojums, tā nav mirstamā kaite. Neatkarīgi no iemesliem kādēļ viņš brauc prom, kāpēc nē? Noteikti lielāka samaksa + ļoti labs pārbaudījums attiecībām. Mums tas uzlaboja attiecības par visiem 100! :-)
Turklāt dzīvojam tādā laikā, kad sazvanīties var katru dienu. Pazvani skype, FaceTime un redzi viņu.
Neredzu iemeslus uztraukties, ja vien neesi pārliecināta par attiecībām. Ja uzskati , ka vins tevi piekrāps, to vins var izdarit arī šeit.

Bijām kopā divus gadus, kad nācās pavadīt 8 mēnešus šķirti, pat bez iespējām satikties un apciemot (tur tiešām nebija iespēju). Tai laikā mums jau bija viens bērns, kuram tajā brīdī bija viens gads.
Visu pārdzīvojām, pat ar visu to, ka ne varējām katru dienu sazvanīties (traki laiki tie bija :-D). Bet mēs viens otram uzticējāmies, tāpēc nekad nebija šaubu par to vai turpināt būt kopā- vienkārši zinājām, ka šis ir tāds periods, kas ir jāizdzīvo un viss. Grūtākais bija tas, ka vīrs man ir milzīgs atbalsts bērnu audzināšana, jo reāli dara VISU pat neprasot (nekad nav bijis atnācu mājās no darba un gribu paskatīties TV variants).
Pec tam bija vēl divi īsāki periodi, bet tad jau izkārtojām tā, lai varu apciemot bieži, varējām sazvanīties katru dienu- likās jau pavisam viegli, it sevišķi, jo bija ļoti konkrēts mērķis un zināju, ka tiklīdz vairs LV nekas mani nesaistīs lekšu lidmašīnā apciemot vīru. Nu jau esam visi pārvākušies pie vīra un atkal dzīvojam kopā. Tagad gan nākotnē vairs nekad atsevišķi nedzīvosim.
Kas man ļoti palīdzēja šo visu pārdzīvot bija uzticēšanās vīram. Es zināju, ka viņš strādā smagi un daudz, lai mums šeit būtu labāk. Ļoti daudz mazajiem stāstīju par tēti, kur viņš ir, cik ļoti viņam viņi pietrūkst, bet ka drīz viņu atkal redzēsim. Domāju, ka tas iedarbojās ļoti labi, jo mans vecākais, kas tajā vecumā nevienam rokās nedevās, pēc 8 mēnešu atšķirtības tētim rokās aizmiga bez mazākiem iebildumiem. :-)
Es tikai ieteiktu apsvērt vai tiešām nav iespējams apciemot? Somija taču ir tik netālu- var uz nedēlas nogali kaut vai izīrēt viesnīcu (bērnam nekas nenotiks, ja nedēļu neaizies uz bērnudārzu). Viens mazs apciemojums vienā reizē un otrā un uzreiz būs vieglāk, jo garais sešu mēnešu periods sadalīsies īsākos laika posmos.

Draugs brauca prom uz 6 mēnešiem, apsolīja, ka ilgāk nebūs. Sākumā protams punķi un asaras, teicu, ka tā nevaru. Gribēju šķirties, jo šķita, ka visa pasaule brūk un labāk esmu viena nekā katru dienu satraucos utt. Protams visu kārtīgi apdomāju un beigās teicu lai brauc, ka skatīsimies kā būs, bet tomēr šķirties negribu un gaidīšu mājās. 6 mēnešu laikā uz LV atbrauca tikai 1 reizi uz 2 nedēļām. Un vispār 6 mēneši paskrēja tik ātri.. katru dienu sazvanījāmies/sarakstijāmies un kad atbrauca mājās- viss bija labāk kā nekad. (l) tas jau bija pāris gadus atpakaļ, un tagad tādu situāciju es nepieļautu. Brauktu pati līdz.:-)

Man ir pieredze ar attāluma attiecībām, tiesa mēs toreiz bijām ļoti jauni un tas notika tāpēc, ka viņa ģimenei bija ļoti smaga finansiālā situācija un vienīgais veids nenomirst badā bija doties uz citu valsti. Tas bija gads pirmo reizi un pēc tam vēlreiz pusgads. Viņam tur gāja ļoti grūti, daudz strādāja un krāja naudu lai varētu atgriezties. Es tikmēr dzīvoju Latvijā, studēju. Naudas lai ciemotos viens pie otra mums nebija. Bija ļoti grūti. Bet pārdzīvojām, jo mums bija konkrēts mērķis kāpēc to darām un konkrēts termiņš. Tagad gan esam vienojušies, ka ja būtu piedāvājums viņam braukt kaut kur komandējumā vai darbs citā valstī, tad izlemjam kopā un ja braucam, tad braucam visi, kaķi ieskaitot.