Skuķis no Dobeles», strauji nobriedis, agri sācis pelnīt Rīgā, bez speciālas izglītības, tik jaunos gados sevi pilnībā nodrošina. Turklāt uz iedvesmas spārniem aizrauj līdzi vai katru vienaudzi. Tas kaut ko nozīmē. «Papētīsim tevi!» es viņai teicu. «Tavi jautājumi ir ziņkārīgi,» viņa atbildēja, nedaudz sabozusies. Protams. Jo negribu kārtējo komplimentu pārsaldināto sarunu, kādu ar Elīnu ir pilns internets. Gribu atšifrēt, ko īsti saklausu starp rindām. Jūtams, ka popularitāte, kas apvij Elīnu, viņu pašu gan izbrīna, gan sajūsmina.
Kopš jūlija vidus Elīnas dzīve ir mainījusies – pasaulē nācis dēliņš Džeisons. Mūsu saruna norit tikai nedēļu pēc skaistā notikuma, un Elīna pārsteidz ar straujo atjaunošanos – viņa jau atkal ir darbīgā ierindā. Mazulis, protams, ir tepat līdzās, iemidzis otrajā miedziņā… Elīna viņu baro ar krūti.
– Ir noticis manas dzīves lielākais notikums. Iekšējais stāvoklis – labāk nevar būt. Nekādas pēcdzemdību depresijas. Tāpēc mans lielākais prieks ir strādāt. Ja nākamajā dienā pēc dzemdību mokām varu atkal rukāt, jauda vairojas, un esmu reāli laimīga. Vēl jau tikai redzēsim, kā jaunā dzīve mūs abus ar vīru mainīs. Tagad ir jāmācās krasāk nošķirt darbu no ģimenes – mazais visu uzsūc, tāpēc gribas, lai paņem vislabāko.
Teikšu godīgi – mātes instinkts līdz galam vēl nav atvēries.
Pagaidām ir modusies atskārta: ir kāds, par kuru gribas ļoti, ļoti rūpēties, par kuru jādomā ik brīdi. Manuprāt, īsts mātes instinkts parādīsies, kad mazais mani pirmoreiz nosauks par mammu, šobrīd viņš vēl katru dienu ir aizmidzis. Labi, ka ļauj man pierast, pastrādāt, – kas zina, kā būs, kad kļūs aktīvāks, kad zobiņi nāks… Centīsimies paši tikt galā; omes mums tālu – man Dobelē, Naurim Ventspilī. Speciāli aukli nemeklēšu, bet, ja dzīvē gadīsies satikt cilvēku, kam droši varu mazo uzticēt, tad būs auklīte.
No kurienes ceļas tava turboenerģija?
– Nekad nebeigšu atkārtot: lielākā atslēga ir – ticu Dievam. Ar to ikdienā piepildos. Diemžēl katrreiz, kad intervijās minu šo argumentu, žurnālisti to izgriež – laikam uzskata par reliģijas reklāmu, ko citi var nepieņemt.
– Saprotu, ir pārāk uzkrītoši, brīžam balansē uz robežas ar konkrētu tēlu no Kaudzīšu romāna Mērnieku laiki… Bet saki vien – ārā negriezīšu.
– Tas tiešām ir par mani! Visu manu panākumu atslēga ir Dieva vārds, ar ko varu ne tikai piepildīt sevi, ģimeni un darba kolektīvu, bet arī motivēt tūkstošiem cilvēku, kas man seko Instagram. Kādam šķiet nedabiski, ka cilvēks var būt laimīgs katru dienu, vienalga, kādi ir ārējie apstākļi, bet es tā jūtos. Nē, nav tā, ka šķūrētu pāri grūtībām, tās nejuzdama. Problēmas ir, bet no manas iekšējās nostājas atkarīgs, kā tajās nostāvu, kā tās risinu.
Vecāki mani tādu ir izaudzinājuši – ielikuši kristīgās vērtības. Katru svētdienu braucām uz draudzi, kur dzīvais Dievs, kur ir bērnu nodarbības… Un piepildījāmies. Mamma ir šuvēja. Atceros, kā bērnībā, ienākot viņas darbiņā, vienmēr skanēja Kristīgais radio. Vienmēr! Un telpa bija silta, piepildīta. Tādu auru nevar radīt nekas cits. Mamma šuj, un fonā skan dievkalpojums.
Vēlāk, kad man jau bija 18, 19 gadu, arī pati pieņēmu lēmumu – vēlos meklēt Dievu katru dienu. No mammas esmu to iemācījusies – dievkalpojumu samenedžēju ar darbu, piepildos garīgi, vienlaikus darbojoties. Arī no rītiem, kad krāsojos vai ģērbjos, to ieslēdzu fonā. Tā rītu sāku ar pareizām lietām, kas mani stiprinās dienas garumā. Un ceļos agri, ap sešiem.
– Un ko tev nozīmē dzimtā pilsēta Dobele?
– Tā asociējas vienīgi ar mammu un tēti. Ne ar skolas laiku vai jaunību. Skola, jā, bija, izmācījos, un viss – laidu dzīvē. Pabeidzu divpadsmit klases un meklēju darbu, konkrēta plāna nebija, tikai zināju, ka tālāk mācīties negribu. Galvenais, ka tiku projām no Dobeles, kur jutu mazpilsētas spriedzi. Vienkārši šāvu tālāk, kā dzīve ved. Uz Rīgu – lai uzelpotu, lai justos tāda, kāda esmu. Ļoti labi dzīve mani aizvedusi. Un Rīga – labi uzņēmusi.
– Neesi slēpusi, ka tavs tētis bija ļoti stingrs. Kāds ir viņa faktors tavas personības tapšanā?
– Jā, bija stingrs, tas ir fakts. Bet tagad par to esmu pateicīga, kaut savulaik likās, ka pārāk dzelžaini, neadekvāti. Bet… Tāds viņš man ir, varbūt ar mani tieši tā vajadzēja, jo arī man vienmēr bijis spēcīgs raksturs. Tas manī radījis vēl stingrāku kodolu. Bet nav viņš manā dzīvē iesaistījies tā, lai teiktu, ka, pateicoties tētim, esmu tā, kas esmu. Protams, viņš vienmēr ir bijis blakus, bijušas sarunas, esmu guvusi konkrētas mācības, kas palikušas prātā. Tētis teica – ja nestrādāsi, tev nekā nebūs. Tomēr ar mammu attiecības bijušas ciešākas, sirsnīgākas, siltākas. Mamma man sākotnēji ļoti palīdzēja arī biznesā – varēja klientam tērpu iešūt, atšūt, pēc auguma, pēc vēlmes… Tas bija ļoti svarīgi.
Lai tik strauji augtu finansiāli, vajag gudru un drosmīgu biznesa vīziju. Teici, ka neesi mācījusies ne ekonomiku, ne mārketingu, ne biznesa vadību. Tev vienkārši patīk apģērbs, patīk par to runāt. Savu veikalu sāki 20 kvadrātmetru īres dzīvoklī, ar Instagram palīdzību, pati izsūtot paciņas…
– Nu jau man ir laba komanda, piesaistu specus savā jomā, visu laiku domāju, kā varam labāk. Abi ar vīru gribam, lai mūsu veikals attīstās, – pieņemam drosmīgus lēmumus, kas prasa jaunus ieguldījumus. Neesam ņēmuši kredītus, un tas nozīmē – tiklīdz nopelni kādu naudiņu, nevis to tērē, lai nopirktu sev kādu foršāku drēbīti, bet ieguldi biznesa attīstībā. Tas, protams, ir upuris. Visi uzreiz grib naudiņu tērēt sevī, bet mēs ar Nauri tieši otrādi – nopelnījām un ieguldījām vispirms sapņa īstenošanā. Bet sevis sakopšanai – pieaudzēt skropstiņas, nadziņus – miljonus nevajag. Esmu taupīga. Tagad varam atļauties vairāk, bet agrāk daudz netērēju.
– Pirms pāris gadiem tevi apģērbu biznesā iedvesmoja krievu zīmola Malina Fashion koncepcija un vēriens. Vai tā ir joprojām?
– Vairs ne. Bet sākumā viņi man bija paraugs, kā no viena veikaliņa izaudzēt desmitiem veikalu ar daudziem miljoniem sekotāju. Reiz pat speciāli braucām uz Maskavu, lai aizietu uz viņu veikalu. Man ļoti patīk tāda sievišķība, kādu piedāvā viņi. Bet tagad… Mums ir citāds konteksts, esam atraduši savu ceļu. Sapnis par darbnīcu, savu cehu, kā ir viņiem, ar pašu šūtām drēbēm mūsdienu Latvijā nav īstenojams. Un nav tā vērts.
– Kas tās ir par drēbēm, ko tu tirgo? Kur tās ražotas?
– Par to gan publiski nerunāšu. Katram apģērbam ir norādīts ražotājs, tas netiek slēpts, un, ja klientu interesē, viņš var mums uzrakstīt un pajautāt. Pateikšu tikai – to, ko tirgoju, pati arī valkāju. Man patīk katrs apģērbs, ko esmu izvēlējusies veikalam, – tērpam ir vai nu ļoti skaista krāsa, vai ļoti laba piegrieztne. Ja nepatiktu, nevarētu to pārdot ar tik degošām acīm.
– Ko tev nozīmē aktuālā mode?
– Nevados pēc modes, vados pēc tā, kas patīk man, tā veidojas arī mūsu veikala piedāvājums. Klientes vedinu uz sievišķību un piedāvāju to, ko nevar dabūt citur. Man ļoti patīk korsetes – nav dārgas, bet dārgi izskatās, tomēr veikals jau nesastāv tikai no tām. Man vienmēr ir patikušas košas krāsas – arī pati ģērbjos ar odziņu. Protams, klientēm vajag arī ko vienkāršāku, lai būtu, ar ko kombinēt, lai ir ideālā bāze. Arī to piedāvāju. Mūsu klientu loks ir paplašinājies. Agrāk pie mums iepirkās tikai jaunas meitenes, tagad arvien vairāk pamanu arī dāmas.
– Pašlaik gandrīz visu savu ikdienu esi pakļāvusi kameras acij. Ik soli sper, zinot, ka tevi redz simti, tūkstoši… Pat par savu baltajos toņos veidoto devītā stāva dzīvokli teici: «Zināju, ka visam jābūt instagramīgam, un fotosesijā vislabāk izceļas baltais.»
– Tā ir mana dzīve. Kaut mani bieži apvaino, ka esmu nepatiesa. Bet nevar cilvēks būt klauns un aktieris 24 stundas diennaktī. Ja esmu priecīga, to nofilmēju. Kas man patīk, to izdzīvoju un ar to dalos. Ja ir panākumi – nofilmēju; ja gadās neveiksme – arī to nofilmēju. Bet tas nenozīmē, ka dzīvoju, atdodoties internetam.
– Tur jau tā lieta, ka dzīvo. Storijos esi gandrīz 24 stundas diennaktī, vadi tiešraides… Esi Telegram… Kā to citādi var saukt, ja ne par atdošanos internetam? Gribu saprast, kā to var īstenot un kā to var vēlēties.
– Man nav kauna dalīties. Man nav nekas jāslēpj.
Storijos redzams, ka tev ir interesants, tāds kā sludinošs runas stils. Laikam no pastāvīgas sprediķu klausīšanās kopš bērnības.
– Jā, tas nācis pats par sevi – no atbildības sajūtas. Visu laiku esmu kameras priekšā, turklāt vadu kolektīvu – visu laiku jādomā, kā runāju. Vairs neesmu parasts skuķis no Dobeles. Un instagramā cilvēki sāk pievērst uzmanību katram vārdam – tas mani skolo. Sludināšana man tiešām varētu būt no tā, ka daudz klausos dievkalpojumus. Un esmu pašpārliecināta. Tas vai nu piesaista, vai atgrūž.
– Kā tu pati domā, kāpēc tu tik ļoti interesē?
– Pati īsti nesaprotu. Varbūt cilvēkus piesaista mans jaunais vecums? Un enerģija, ar kādu eju dzīvē. Man tikko palika 25 gadi – un, redz, ko esmu sasniegusi: ir savs veikals, veiksmīgs bizness. Sākumā šī uzmanība mani izbrīnīja. Bet atklātums man ir paticis vienmēr – ikvienā situācijā un cilvēkā. Man nav bijis grūti būt atklātai. Runāju par tēmām, ko citi neapspriež. Un esmu nolēmusi – lai kas ar mani notiktu, es ar to dalīšos… Cilvēki man saka labus vārdus, jo viņiem mana pieredze ir noderējusi. Tātad jāturpina to rādīt.
Mana joma – apģērbu bizness, skaistums – ir tikai šaurs lauciņš, bet katram jau savas grūtības… Daloties ar savējām, varu kādu stiprināt: hei, ja es varu, tad arī tu vari! Vienalga, vai dzīvo Latvijā vai citur, katram savi grūtumi, galvenais tos izciest. Tad ilgtermiņā noteikti nāks labi augļi.
Tev kamera ir rokā arī ļoti personīgās tēmās – kā pēc grūtniecības saraujas vēdera āda, ko iesākt ar diastāzi. Kā izciest grūtu stomatoloģisku procedūru, krūšu implantu jautājumi, visbeidzot dzemdības onlainā…
– Lūk, tu uzskati, ka tas ir kas personīgs! Man gan tā neliekas. Personīgas man ir intīmās lietas, tie 10 procenti, ko nerādīšu nekad. Bet tāda līmeņa atklātības, kāda ir manējā, man pašai citos vienmēr ir trūcis. Man varbūt ir gribējies darīt tāpat, kā dari tu, tikai nezinu – kā. Bet kāpēc tu negribi padalīties? Teiksim, redzu Latvijā pazīstamu skatuves mākslinieku, bet viņš sociālajos tīklos ne ar ko nedalās. Citus taču interesē, kā viņš nonācis tur, kur ir šodien. Vai arī – cilvēki rāda skaistas ceļojuma bildes, bet nedalās, kā tur labāk aizbraukt, kur labāk paēst, kā ietaupīt, cik kas maksā. Un, izrādās, tā bija trūcis ne tikai man – kad sāku darboties Instagram, pat negaidīju tādu sekotāju interesi. Iepriecinoši! Tāpēc arī turpmāk stāstīšu par visu, kas ar mani dzīvē notiks.
Citi stāsta maz, lai saglabātu intrigu. Lai tu brīnītos. Vai skaustu.
– Man ir tieši pretēji: gribas izstāstīt, lai citus iedvesmotu, – arī tev var būt gan veiksmīgs bizness, gan labs vīrs, ja tu pareizi veidosi attiecības, ja no rītiem piepildīsies no pareiziem avotiem, tad atrotīsi piedurknes un iesi strādāt. Bet ko vēlas jaunietes? Grib neko nedarīt, bet daudz pelnīt. Grib veidot attiecības, bet šauj pa kreisi. Un cer, ka atradīsies kāds naivāks vīrietis, kas apprecēs un tad arī uzturēs. Visu grib uz paplātes.
– Tu tāda nebiji, vai ne?
– Ne tuvu! Un tie, kas heito, domā – viņas vienīgā nodarbe ir kafijas dzeršana no rītiem. Man tad gribas atbildēt: tu nezini, cik daudz es strādāju, arī pa naktīm un bez brīvdienām. Tev taču arī būs, ja tā darīsi!
– No vienas puses, tu kritiski konstatē, ka tev ir daudz heiteru un baumotāju. No otras, pati lec uz ecēšām – labprātīgi sevi eksponē. Un tad ar nepatiku saki, ka par tevi visu ko runā. Tev vajadzēja būt gatavai, ka vēros, ka runās, jo tu uzrunāji.
– Bet zini, kā ir… Tu vari dalīties ar savu dzīvi, cik gribi, bet nav teikts, ka citus tas interesēs. Vari no ādas izlīst, bet nekļūsi populārs, ja neinteresēsi. Un to, vai cilvēku interesē, pati taču ietekmēt nevaru.
– Vari gan. Ir taču zināms, kuras tēmas saista vidējo Homo sapiens, – neordinārums, privātums, ko citkārt varētu uzzināt tikai pa atslēgas caurumu, skaistuma tūnings… Tieši to visu tu piedāvā. Sajūta, ka tu arī heitus, baumas savā ziņā pat izgaršo.
– Tas, ka man ir parādījušies tik daudz heiteru un sekotāju, to jau, manuprāt, pati tauta ir izvēlējusies. Mani pašu iedvesmo atklātas personības, kas daudz ko ir sasniegušas. Tādu personību instagramā ir ļoti maz, bet var atrast, kas nav mājās gulētājs, kam ir uzņēmumi. Sekoju viņiem un redzu – viņš darbojas un viņam nav šķēršļu. Šādi cilvēki mani ļoti iedvesmo. No katra paņemu kaut ko savai ikdienai.
– Grūtniecība un dzemdības ir maģisks laiks, risks, jo nekad nezini, kā veiksies. Tu onlainā esi kā uz delnas – no telefona nešķīries visas 12 dzemdību stundas. Instagramā īsajos video neslēpi, ka dzemdības tikušas ierosinātas. Tiešraidei no Ventspils slimnīcas Telegram sekoja 37 tūkstoši cilvēku. Mazulis pasaulē nāca visu acu priekšā. Dalījies ar intīmākajām detaļām – ūdeņu noiešana, kontrakcijas, atvērums pieci centimetri…
– Bija daudzi momenti, kurus iepriekš nezināju. Citas māmiņas mani bombardēja – esi gatava tam, gatava šitam! Tad sapratu – katra dzemdē pa savam. Un es dalījos: hei, jūs man teicāt, ka būs tā, bet man bija citādi! Gribēju sievietes motivēt: tu nevari sagatavoties dzemdībām simtprocentīgi, taču tev jāsaprot, kas notiks ar tavu organismu. Redzot, kā veicas man, tu vismaz tehniski sapratīsi dzemdību norisi un nebūsi šokā, ja nenotiks tā, kā biji domājusi. Jo man bija šoks, ka bezmaz vai jāgrūž bērniņš ārā un tas jādara lielākajās sāpēs. Nebiju gatava tik lielām sāpēm. Biju domājusi, ka tas būs saldais ēdiens. Izrādījās – vissmagākais brīdis. Daloties savā pieredzē, man gribas būt palīgam sievietei, kurai arī ir jādzemdē. Jo visa informācija, ko tu dzirdēsi, nāks tikai par labu. Neesmu supersieviete, man arī bija jāstaigā ar pamperu. Arī vēnas cieta… Man bija gandrīz visas iespējamās problēmas, kādas vien sievietes organismam grūtniecībā var būt. Es padalos, lai citas nedomātu, ka ir neriktīgas.
– Tev dažādi gājis ar instagrama sekotājiem, vai ne? Bija brīdis, kad zaudēji tūkstošus četrus… Toreiz, kad publiskotajā video nostājies pret viendzimuma pāru tiesībām uz ģimeni. Dažs reklāmdevējs pārtrauca sadarbību ar tevi.
– Jā, bet zini, es tomēr neķēru kreņķi. Tieši nodomāju – ir pat labi, ka atsijājas nevajadzīga auditorija. Jo, ja šāds arguments tev liek atteikties no tuvākā drauga, paziņas, tas man liek secināt – tad mums tiešām nav pa ceļam. Atšķirīga viedokļa dēļ es nekad no cilvēka neaizgrieztos, bet tolaik no manis aizgriezās daudzi. Nesakrīt domas, redzējums – tas nav nekas traks. Tieši tāpēc jau man seko, ka interesē mans redzējums.
– Un cik tev tagad ir instagrama sekotāju?
– Šorīt skatījos: 108 tūkstoši. Vienmēr esmu gribējusi, lai paliek tikai tie, kas man seko ar labu aci.
– Viens no tavas popularitātes iemesliem ir arī efektīgā āriene. Tā tomēr ir ļoti pārveidota salīdzinājumā ar agrās jaunības fotogrāfijām, kas arī klejo internetā. Tu neslēp, ka izmanto mūsdienu mākslīgā skaistuma iespējas: fillerus, implantus. Bet tev nepatīk, ja saka – esi sevi tūnējusi.
– Tas nav biznesa tēls. Arī ne tāpēc, lai kādam ko pierādītu. Man patīk, kā izskatos, no tā ķeru kaifu. Ja man ir noskaņojums, uzkrāsoju košākus nagus. Ja ir noskaņojums nokrāsot matus blondus vai melnus, to arī darīšu. Bet tam nav izskaidrojuma vai paskaidrojuma. Jā, esmu likusi fillerīšus, lai būtu pufīgākas lūpas, jo, kad mazliet notievēju, deguns izcēlās lielāks un nolēmu ielikt fillerīti. Permanentais grims – tikai laika taupīšanas dēļ. Man apkārt katrai otrajai meitenei ir permanentais grims un fillerīši. Un, ja nav, tad viņa krāj naudu, jo ļoti vēlas. Man kaut kā to ļoti bāž acīs, katrs bez izņēmuma pajautās.
Jo tev tas ir ļoti uzkrītoši. Iespaids tāds, ka ir kaut kas, kas tevi traucē būt mierā ar sevi. Psihoterapeiti teiktu – milzīgi kompleksi.
– Nē, nav tā, ka man būtu kompleksi, ka sevī kaut kas nepatiktu. Skaisti ir tikai un vienīgi tad, kad skaties spogulī un patīc sev. Un šobrīd es sev patīku. Man patīk būt spilgtai. Un, ja var labāk, tad kāpēc ne? Man vienmēr likās: nu, nav tev gari mati, tad pieaudzē! Kur problēma? Neaug tev tie nagi tik gari un skaistā formā – uztaisi gela nagus! Gribas tev biezas, garas skropstas – aizej un pieaudzē! Nokrāso matus citā krāsā, ja tev tā izskatās labāk! Vienmēr esmu skatījusies uz to vieglāk nekā citas sievietes. Sekas, kontrindikācijas mani nesatrauc. Nesēžu internetā, nepētu, kādas tās var būt. Protams, pieaudzēti nagi pēc desmit gadiem, kad noņemšu, būs trausli un lūzīs, bet… Tāpat sekas var būt, arī ēdot veikala burkānus, visi audzēti ķīmiski. Bet… tādā vidē dzīvojam.
– Krūšu pārveidošanas operāciju tev veica ļoti jaunā vecumā, tik tikko 18 gados. Tiešām?
– Savam topošajam vīram pirms kāzām teicu, ka neprecēšos, kamēr neuztaisīšu to operāciju. Jo skaistas, lielas krūtis negribu kaut kad 30 gados, kad būšu dzemdējusi trīs bērnus, kurus vēlos. Kāpēc ar skaistām krūtīm nevaru staigāt jau 20 gados? Šajā vecumā meitenēm gribas būt visskaistākajām. Man bija svarīgi jaunības gadus baudīt ar skaistu ķermeni. Vienmēr esmu gribējusi krūtis – manējās ir supermaziņas. Pilnīga nullīte! Man vajadzēja cerēt, ka līdz 22 gadiem izaugs? Biju pilngadīga, aizgājusi projām no mājām, pati pelnīju, sakrāju divus tūkstošus, Nauris arī pielika, un noorganizēju sev operāciju. Vecāki man tādu naudu nemūžam nebūtu iedevuši. Es pat neprasītu. Mamma manu vēlmi uztvēra adekvāti, jo pēc bērnu barošanas arī viņai ļoti deformējās krūtis un viņa pati piedzīvoja, ko sievietei nozīmē nejusties uz visiem simts, kaut vai uzvelkot peldkostīmu. Bet gari par to nerunājām. Aizbraucu un izdarīju. Nē, kompleksu nebija – nepievērsu tam tik daudz uzmanības, kā visa Latvija tagad tam pievērš.
– Nebaidies, ka mazuļa barošana var sašķobīt skaistumu?
– Nekas traks. Es taču dzemdēju bērniņu, un tas ir simtreiz svarīgāk par skaistumu. Mazo barot ar krūti ir tūkstošreiz vērtīgāk, nekā ja pēc tam pazudīs forma, – uztaisīs korekciju, un būs labi. Otrkārt, grūtniecībā krūtis kļuva vēl lielākas, pufīgākas, tad aptuveni varu saprast, kāds izmērs man patīk, – lielākas vai tomēr ne.
– Arī apprecējies tu trakoti agri – 19 gados.
– Jā, to arī daudzi nesaprata – kā tik agri var precēties un būt tik laimīgs cilvēks! Lielākoties, ja tik agri apprecies, tad esi kādu jaunības muļķību pieļāvusi…
– Divatnē Elīna ir puķīte, teica tavs Nauris. Kā saprati, ka viņš ir tavs īstais?
– Arī pati sev uzdevu šo jautājumu – kā to jutīšu? Man visi teica – Elīn, tu vienkārši zināsi! Draudzējāmies gadu, un ar katru randiņu, katru tikšanos it kā pati sev apliecināju – jā, ir viņš īstais. Pēc manierēm, pēc tā, kā reaģē dažādās situācijās, kā tās uztvēra, kā risināja. Man patika, un sev teicu – jā, gribu tādu vīru.
Atceros tavu stāstu, ka jūsu pirmā intīmi tuvā nakts bija jūsu kāzu nakts.
– Tā nolēmām, jo abi nākam no kristīgas ģimenes. Man bija svarīgi, ka to nolemjam kopā. Ko gan dod, ja meitene viena to nolemj, bet džeks tam nepiekrīt… Puisis aizies. Kurš gan gaidīs? Ļoti reti. Gaidīs tavs īstais. Nu jau piecus gadus esam precējušies. Viens vesels, roku rokā, viens otru papildinām, uzmundrinām. Mūsu attiecības šo piecu gadu laikā ir kļuvušas tikai stiprākas. Gribam vēl bērnus. Tas parāda, cik nopietni esam viens uz otru skatījušies. Un gadi, kas nāks klāt, mūs tikai papildinās, darīs arvien spēcīgākus.
– Tu ej, šķeļot viļņus, bet vai ir kas tāds, kas tevi aptur un aizkustina? Varbūt saraudina?
– Pieaugot esmu kļuvusi cietāka, mazāk emocionāla. Cenšos sirsniņu pasargāt. Arī tāpēc, ka daudz esmu sāpināta, – savulaik naivuma dēļ esmu kādu pielaidusi sirdij ļoti tuvu klāt, guvusi mazās sāpītes un iemācījusies klāt vairs nelaist. Esmu kļuvusi spēcīga raksturā un cieta attieksmē pret darbu. Bet mani aizkustina, ja pavisam tuvie cilvēki pasaka man ko uzmundrinošu, mīlestību apliecinošu.
– Vai mēdz lasīt grāmatas savai labsajūtai, daiļliteratūru, vai skaties kino?
– Nē, grāmatas nelasu, man vispār nepatīk lasīt. Labāk klausos audio. Bet sadomāti stāsti mani neinteresē. Arī filmas neskatos, tam man nav laika – tā ir pusotra stunda, kuras laikā var izdarīt daudz ko vērtīgāku. Emocionāli, ko citi gūst no grāmatām vai filmas, es gūstu, klausoties dievkalpojumu, – spēcīgākais avots.
Bet ir taču arī mirkļi, kad pat tu piekūsti. Kas ar tevi notiek tad? Kā tu sevi atjauno?
– Lasot Dieva vārdu vai pielūdzot, pavadot laiku ar Viņu. Tā ir mana atjaunošanās, man nav citas. Varu iziet uz balkona un gūt baudu no dabas – svaigais gaiss, saulīte, koki… Bet man nevajag aiziet vienatnē uz mežu un svaigai atgriezties mājās. Tas nepiepilda tā, lai teiktu – esmu atjaunojusies. Tāpat kā manas dzīves daļa nav fitness. Nesportoju vispār. Kaut man ārkārtīgi patīk turēt sevi formā, tāpēc ļoti sekoju līdzi tam, ko bāžu mutē. Un dienā cenšos būt aktīva – darboties, daudz dzert ūdeni…
Nav man bijušas tādas mājās guļamās vai dīvānā sēžamās dienas. Protams, ir brīži, kad piekūstu un nav noskaņojuma. Bet tie ir īsi – nedodu tiem vaļu, ieslēdzu dievkalpojumu, piepildos un esmu atkal gatava gāzt kalnus. Miega tagad ir mazāk, mazais pa naktīm ceļas – guļu ap sešām stundām…
– Vai tu pati sev esi atbildējusi, kāds ir tava pāraktīvā dzīves virpuļa mērķis?
– Vienkārši… Darbošanās. Tā ir manī iekšā. Kad sāku just, ka tam, ko daru, ir augļi, ķeru baigo kaifu. Tad kāpēc nedarīt? Vienalga, saule vai lietus. Kad sapņoju atvērt veikalu, sākumā šķita – nav iespējams. Ne mums zināšanas, ne finanses… Kad izdevās, bija jāturpina. Tagad esam tā ieskrējušies, ka vairs nevar apstāties, ir atbildība pret darbiniekiem, pret auditoriju. Nepateiksi taču, ka slinkums vai slikti jūtos un gribu brīvdienu? Nē taču! Nu jau apstāties vairs nevaram.
– Savu augstāko virsotni redzi? Būsi veca, sirma butterfly.lv kundzīte?
– Man ļoti patīk strādāt. Ja dienu pavadu, neko nedarot, tā man šķiet miskastē izmesta diena. Strādāšu, kamēr varēšu. Un lieki nefilozofēju.
302
