Laiks ''zem 4 acīm'' īsti nav bijis - tādās izdevībās es noslēdzos un nevaru atrast par ko runāt, kā arī tas notiek darba atmosfērā, tāpēc tā pēkšņi sākt par kaut ko citu runāties ir grūti. Tāda spēlīte ir jūtama, bet laikam, ka nekāda plāna, kā pārbaudīt, iegūt mierīgu sirdi, nav. Zinātu, ka galīgi galīgi ne pa 100 gadiem neko ar mani neiedomājas, tad kaut kā varētu sākt atiet - grūti gan būtu, jo uzrunā viss, kas līdz šim izpausmēs redzēts. Viena meitene te privāti arī teica, ka esot līdzīgā situācijā šobrīd, ka viss vīrietī esot, bet nekustās uz priekšu. Bet tā arī netikām abas skaidrībā, ko lai dara. :D