Ātrā palīdzība

saucu cilvēkam uz ielas, londonā. biju šausmīgi dusmīga, jo lika nosaukt konkrētu adresi, kaut vai pateicu, ka stāvu pie vienas metro stacijas pašas ieejas (tur tikai viena ieeja bija),bet man lika aiziet uz veikalu un atrast to postkodu (uk viss pēc postkodiem vadās, ne ielas nosaukuma un numura), bija nakts vidus, kāds veikals, vispār tā saruna ar operatoru bija šausmīgi ilga, ja nemaldos, 6 va 7 minūtes, lika nosaukt manu vārdu uzvārdu, cik man gadi. Bet es saucu citam cilvēkam.
Pateicu,ka šī visa informācija ir tik lieka, jo cilvēks guļ uz ielas un neviens nesaprot, kas ar viņu notiek, operatore tik turpināja prasīt jautājumus, saprotu, ka tas viņas darbs,bet nu cmon. Nekāda mirstamā kaite tam džekam nebija, a bet ja būtu?

Zinu meiteni, kuria sākās panikas lēkme, tikai ne viņa pati, ne klātesošie nezināja, ka tā ir panikas lēkme, pat iedomāties to nevarēja . Pēc simptomiem varēja padomāt, ka viņai ir sirdlēkme. Tikai kad ātrie atbrauca un pārbaudīja, pateica, ka tā esot panikas lēkme un aizveda uz RPNC.
Tā pat zinu gadījumu, kad vīrietim sākās tāda migrēnas lēkme, ka viņš nokrita uz zemes un nevarēja pakustēties. Tā arī palika līdz atbrauca ātrie.
Tas, kas vienam ir viegli un var pagaidīt rītu vai ierāpties taksī, nenozīmē, ka otram būs tik pat viegli.

Jā, visādi var būt, tas tiesa.

Sev neesmu saukusi.
Saukusi esmu 1x mammai, kad noģība, 1x vecmāmiņai smagas epilepsijas gadījumā un 1x svešam cilvēkam, kurš ātros nesagaidīja un nomira.

Neesmu saukusi ne sev, ne citiem.
Bet tētis stāstīja, ka šogad sauca ātros, kad izejot pie mājas ieraudzīja uz ceļa guļam cilvēku. Piegāja klāt un centās atmodināt, bet cilvēks vispār nereaģēja un pēc alko nesmirdēja. ĀP atbrauca pēc kādām 30 minūtēm un visu to laiku tas cilvēks mīnusos gulēja uz ielas. Kad atbrauca tad konstatēja, ka tas jau alkoholiķis un vēl nolamāja manu tēvu, ka vajadzēja saukt policiju. (t)

Esmu saukusi draudzenei, toreiz mācījos vidusskolā. Apbrīnoju to, cik vēsu prātu toreiz saglabāju tajā situācijā, un labi ka tā. Atbrauca diezgan ātri, nosaucu tik precīzu atrašanās vietu cik vien varēja. Mamma ir vairākas reizes saukusi, neesmu dzirdējusi sliktas atsauksmes. Toties no paziņas, kurš strādā ātrajā palīdzībā gan esmu dzirdējusi aprakstus par to, cik liela daļa no izsaukumiem ir cilvēku kaprīze nevis patiešām cilvēka dzīvības glābšana. Nemaz nerunajot par to cik daudz resursu patiesībā tiek iztērēti izsaukumiem priekš visādiem dzērājiem un narkomāniem.

Esmu saukusi, bet tikai citiem - vecmāmiņai vai traumētiem bērniem. Man izsauca citi.
Tikai vienu reizi brauca veselu mūžību pie maza bērna, kas bija sagriezis kāju tā, ka kaulu varēja redzēt un ļoti asiņoja, toreiz zvanīju pat vēlreiz, lai brauc ātrāk jo gaidījām vairāk kā 20min. Toreiz arī biju ļoti uztraukusies un nevarēju mierīgi runāt, jo bērns acu priekšā spēcīgi asiņoja.

Esmu piedzīvojusi pati panikas lēkmes un bijusi klāt cilvēkam ar tādu. Uzskatu, ka ātro palīdzība tur nav nepieciešama, bet nomierināties saviem spēkiem un pierakstīties pie

Atceries, ka visi nav vienādi. Man ir bijusi panikas lēkme ne no tā ne no šā. Es tad vēl nezināju, kas tas ir. Tā bija šī vasara ( ja nemaldos aprīlis?) Tik ļoti sareiba galva, vēmu un nevarēju paiet. Sirds dauzās, kāju vietā makaroni. Šausmīgi raudāju. Domāju, ka insults ir klāt. Tā bij reize, kad puisis izsauca ātros man, atbrauca kaut ko iešpricēja un aizbrauca. Vēlāk tik teica, ka no stresa radusies VD

Up

Esmu saukusi sev 2 reizes. Bija daudz jautājumu-bet visi par tēmu. Atbrauca ļoti ātri. Vienīgais, ko paspēju bija somā iemest pasi, naudu, dažas drēbes un higēnas maciņu.
***
Biju apjukumā. Bailēs. Slimīcā viss vilkās ļoti ilgi - 12h kopš atbauca tikai tad tika pieņemts lēmums, ko darīt.
Lai gan ātrās palīdzības brigāde bija super forša, nomierināja un runāja ar mano visu ceļu braucot, lai nekristu panikā. :-D
***
Kad braicu otro reizi, tad viss bija mierīgi un zināju kas un kā. Nebija nekāda baigā stresa. Zināju, ka te man palīdzēs. ;-)