Patversmes

Gribētu, bet laikam psiholoģiski to nepanestu.

Par kādām patversmēm ir runa?

Dzīvnieku. :-)

Citās jau šķiet nevar nemaz tā no malas.

Ir bijusi ideja, bet līdz darīšanai vēl sanācis tikt. No svešiem suņiem būtu bail.

Ik pa laikam iešaujas prātā ka varētu, bet tajā pašā laikā man ir savs suns par kuru rūpēties un laikam vienkārši izvēlos vairāk laika pavadīt ar savu suni. Ja nebūtu man suns, tad iespēja ka ietu brīvprātīgi patversmē būtu lielāka.
Es gan nezinu kāda tur procedūra ir, bet tur laikam arī nav tā ka aizej un vienu reizi palīdzi, tur jāieliek regulārs darbs cik ir dzirdēts.

Es zinu, ka ved staidzināt, kad ir laiks - vismaz viena sieviete, bet nav tik pazīstama, lai sīkāk prasītu. Nav tā, ka konkrētā laikā jābūt, jo viņa visu laiku to liek fb. :D

Kādreiz, sen, sen, kad vēl nebija jāiet kursi, lai staidzinātu suņus, mēdzām ar draudzenēm savākties un vest suņukus pastaigās. Tagad es gribētu staidzināt suņus, bet ikdienā vairs nav tik daudz laika, lai ietu uz kursiem / lekcijām suņu staidzināšanai. Ja varētu iet tāpat palīdzēt, tad ik pa laiciņam ietu. :)

Esmu bieži par to domājusi un, tā kā dzīvniekus ļoti mīlu, man tur būtu īstā vieta, bet jūtu, ka nespētu to panest tīri psiholoģiski. Sirds sažņaudzas jau tad, kad redzu, ka FB klejo kārtējais sauciens pēc palīdzības. Ja ar to būtu jāsaskaras tieši, būtu vēl emocionāli smagāk.

Esmu patversmē brīvprātīgais biedrs. Tiesa gan, mana darbošanās aprobežojas ar suņu staidzināšanu.
Emocionāli ir grūti un jo īpaši tad, kad dzīvnieciņš saprot, ka ved viņu atpakaļ uz patversmi un šis laužas pretējā virzienā, negrib atgriezties....

No vienas puses gribētos. No otras - baigi grūti būtu, jo gribētu savākt pusi suņu uz mājām. Tādēļ neesmu vēl bijusi un diez vai tuvākajā laikā saņemšos.

Kādreiz gāju gandrīz katru brīvdienu staidzināt suņus, palīdzēt uzkopšanā, vedu lietas, vācu ziedojumus utt. Tad paliku stāvoklī ar otro bērnu, sabeidzu savu veselību un nebiju spējīga fiziski vairs ar to nodarboties. Tagad it kā varētu, bet ar zīdaini tas nav iespējams. Aprobežojos ar naudiskiem ziedojumiem. Kādreiz ceru atsākt palīdzēt patversmēm, gandarījums no tā ir fantastisks. Un jā, morāli nav viegli, jo redzi visus tos dzīvnieciņus, kuriem dzīvesstāsti nav no tiem vieglākajiem.

Man ir brīvprātīgā apliecība Ulubelē. Pagaidām gan mana palīdzēšana aprobežojas tikai ar suņu staidzināšanu un ziedošanu.

Dzīvniekus mīlu un pierādu to arī ar darbiem. :) Esmu izgājusi kursu, lai varētu staigāt ar suņiem. Kad dzīvoju Juglā, tad brīvajā laikā gāju uz patversmi staigāties ar suņiem. Man no sākuma arī likās, ka emocionāli būs grūti. Bet... Bieži vien izvestie suņi baigi tālu nekur iet negribēja, daudzi no viņiem gribēja atpakaļ uz patversmi. Atceros, viens pat nogūlās uz ceļa un viss- vai nu atpakaļ un soli ne uz priekšu. Un visi viņi bija dzīvespriecīgi, paēduši (reizēm paņēmu līdzi kādu gardumu, bet daži pat tos neēda), labi kopti. Tā kā tas paskats tur tik žēlīgs nebija. Protams, īstas mājas un mīlestību nekas nevar aizstāt. Esmu piedalījusies arī orientēšanās sacensībās ar suņiem, ko rīkoja Labās mājas, fantastisks pasākums.

Par iemesliem, kāpēc to daru - man ļoti patīk dzīvnieki, un ir nenormāli žēl tos, kuri dzīvo patversmē, tāpēc gribas kaut mazlietiņ palīdzēt. Tie sunīši ir tik priecīgi, kad tiek pastaigāties, jo voljēros ir samērā maz vietas, nav kur izskrieties. Tiklīdz kāds cilvēks ieiet teritorijā, kurā atrodas suņu voljēri, viņi visi sāc skaļi riet, jo tīko pēc uzmanības un vēlas, lai tieši viņus izvēlētos. Tie suņi, kuri tiek paņemti vešanai pastaigā, momentā paliek pilnīgi klusi, jo ir pārlaimīgi, ka tieši tagad tiks pastaigāties.
Un arī pašiem cilvēkiem nāk par labu izstaigāties pa mežu. :)

Un visi viņi bija dzīvespriecīgi, paēduši (reizēm paņēmu līdzi kādu gardumu, bet daži pat tos neēda), labi kopti. Tā kā tas paskats tur tik žēlīgs nebija.

Šim piekrītu! Patversmē par dzīvniekiem patiešām labi rūpējas. Jāsaprot, ka patversmēs jau nenonāk dzīvnieki no mīlošām mājām, tāpēc man pat liekas, ka labāk tiem dzīvniekiem ir dzīvot tur, nevis pie kāda, kas par tiem pienācīgi neparūpējas. Protams, viņiem vajadzīga cilvēku klātbūtne un mīlestība, tāpēc gribas, lai ikviens no viņiem atrastu gādīgus saimniekus. Taču par lielu daļu dzīvnieku tiešām jāsaka, ka es priecājos, ka konkrētajā situācijā tas dzīvnieciņš ir nonācis patversmē, kur viņu regulāri baro un aprūpē, nevis palicis traģiskos apstākļos.

Kādreiz gribēju, bet laiku pa laikam aizbraucot noziedot kādus dvieļus vai ņammas zvēriem, vienmēr mašīnā kāpju bimbādama. Mana mīkstā sirds grib visus tos plušķīšus (bet tikai kaķus!) ņemt mājās un mīļot. :'-((l)

Man jau visvairāk žēl kaķīšu, kas patversmē, jo varbūt izskatās ka dažiem mīļumu nevajag, bet ir tieši pretēji. Kaķi arī neizrāda sāpes vai citas vajadzības atšķirībā no suņiem.
Pati palīdzu patversmēm ar naudas ziedošanu, spēļmantiņu, dvieļu vai barības ziedošanu, ko mani kaķi neizmanto. Tagad esmu paņēmusi no vet klīnikas slimu kaķīti kuram liktenis būtu vai nu iet zem šprices vai izmest atpakaļ uz ielas. Mājās ārstēju, un redzēs vai jau esošais kaķis pieņems, ja ne tad būs jāmeklē gādīgas mājas.

visus tos plušķīšus (bet tikai kaķus!)

:-D

Esmu bijusi brīvpratīgā patversmē. Vedāju suni, lai arī tam kāds prieks. Vispār žēl viņus visus-kaķīšus, sunīšus.:( Tur rūpējas par viņiem, taču savs saimnieks un mājas ir pavisam cita lieta (t)