Es gadu no vietas sevi šaustīju, katru dienu domāju, ko es izdarīju nepareizi, ja mani cilvēks varēja tik necilvēcīgi pamest, izlikt no mājas un krāpt. Cik gan akla es varēju būt, cik gan akla bija mana mīlestība. Kad rozā brilles nokrita un es apjautu realitāti , es mēnesi nodzēru, ja tā pavisam atklāti. Taču, kad sapratu, ka dēļ šī cilvēka bendēju savu dzīvi arī pēc attiecībām darīju visu, lai es pierādītu sev, ka es biju gana laba, es sevi mācīju. Sāku veselīgu dzīvesveidu gan fiziski, gan garīgi. Meklēju jaunus piedzīvojumus, cilvēkus, jēgu visam. Un vienā dienā es vairs neraudāju, es smējos no sirds, mani palaida šī grauzošā sajūta vēderā, vai spiedošā sajūta krūtīs, kad likās, ka visu šo laiku paelpot nevarēju. Es sevi iemīlēju. Sapratu, kā sevi cienīt.
Mans ieteikums būtu pēc iespējas laiku pievērst sev, jaunām lietām, ceļot, kaut doties garās pastaigās, jogas, meditācijas, katrā gadījumā sevis pilnveidošana. Un pēc laika, tas viss liksies tik tālu pagātnē, ka nebūs vērts pat atcerēties šādu cilvēku.