Sveikas! Nu jau drusku vairāk par mēnesi dzīvoju Rīgā. Pēc vidusskolas pabeigšanas nolēmu atrast vasaras darbu un šos meklējumus uzsāku jūnija beigās. Gandrīz mēneša laikā biju uz 11 intervijām, lielākā daļa solīja atzvanīt un tā arī to neizdarīja, pamatīgi tērējot manu laiku un samazinot manu iespēju atrast vasaras darbu. Beidzot, kad jau biju atmetusi cerības, tiku uzaicināta uz darba interviju restorānā, kur jau sākotnēji vēlējos strādāt. Intervija bija ar priekšnieces meitu un pagāja diezgan labi, viss piedāvātais - no algas līdz apstākļiem šķita labs un mans pieredzes trūkums nevienu neuztrauca. Biju pamēģināt, vēl joprojām viss apmierināja, tāpēc piekritu darbam uz pusslodzi, kas sanāk kādas 8-10 dienas mēnesī pa 13-14 stundu maiņām. Pirmās trīs dienas nostrādāju diezgan mierīgi, tomēr ceturtajā sākās elle un es sapratu, ka ir vairāki red flags, kuriem nebiju iepriekš uzmanību pievērsusi.:-O
Pirmais - priekšnieces paradums aprunāt savus darbiniekus aiz muguras. Sākumā nospriedu, ka kāds tiešām pavirši attiecas pret savu darbu, bet tad sapratu, ka viņa tā runā par visiem.
Otrais - nerēķināšanās ar manu laiku. Piemēram, laicīgi bija sarunāts, ka man jānostrādā nedēļas nogali no piektdienas līdz svētdienai. Nostrādāju piektdienu un maiņas beigās man pasaka, ka varu nenākt nākamās divas dienas, jo būtībā gana labi nedaru savu darbu. Teica, lai atnāku trešdien. Jau sestdien priekšnieces meitai (jo viņas kopā vada restorānus), paziņoju, ka būšu stundu vēlāk, jo tieši tajā rītā man ir svarīgas darīšanas. Viss kārtībā, sarunājām. Atnāku no rīta uz darbu un saņemu pārmetumus no priekšnieces, ka kavēju un tad mana palīdzība vairs nav vajadzīga, lai nāk kāds cits un es varot nākt rīt. Savukārt, kad iepriekš pajautāju, kāds ir augusta grafiks, man pateica, ka par to man neesot jādomā, jo būtībā es gana labi neprotu veikt savu darbu un, šķiet, priekšniece domā, ka es tur līdz augusta beigām nemaz nepalikšu.
Trešais - nemitīgi pārmetumi un zāģēšana. Pirmās trīs dienas nostrādāju normāli. Ceturtajā priekšniece visu dienu mani un manu kolēģi vaktēja. Visas dienas garumā varēju noklausīties pārmetumus, ka lēni mācos, esmu "vājais posms", nepiemērota darbam utt, kamēr otru jauniņo meiteni viņa slavēja līdz nelabumam. Man nav īsti skaidrs, kā lai iznāku smaidīga pie klientiem, kad visu dienu man stāsta, cik draņķīgi es daru savu darbu. Pie tam, nebeidzamie pārmetumi man izraisa stresu, kas liek parādīties panikas lēkmēm no kurām man jau šķita, ka tiku vaļā. Te nu bija... Man vajadzētu aktīvi darīt savu darbu, bet, kad uznāk panikas lēkme, es to vien spēju kā valdīt asaras, ķert pēc elpas un censties nenoģībt galvas reiboņu dēļ.
Ceturtais - mēneša laikā divas viesmīles ir pametušas darbu konfliktu ar vadību un/vai kolēģiem dēļ.
Vēl viena lieta, kas nav īsti red flag, bet vienkārši škiet dīvaini - viesmīlis ne uz mirkli nevar stāvēt uz vietas. Pat ja visi visi ir apkalpoti, salvetes salocītas, brīvie galdiņi noslaucīti, visu laiku ir kaut ko jādara. Vai drīzāk jātēlo, ka daru. Tas nekas, ka visi galdiņi tikko noslaucīti, jāiet slaucīt vēlreiz. Tas nekas, ka jau trīsreiz pledi uz krēsliem sakārtoti, jāaiziet vēlreiz. :-/
Gribēju atrast jēdzīgu vasaras darbu, lai sapelnītu drusku naudas studijām, bet īsti neizdevās un pagrābu to, kas pagadījās, baidoties palikt tukšām rokām. Tagad nezinu vai pieciest darba devējas izlēcienus vai iet prom. Ko jūs manā vietā darītu? Lai kāda mana iepriekšējā darba pieredze būtu bijusi, tik nepatīkama situācija vēl nekad nav bijusi.:-/
44
