Palasīju pēdējo komentārus un aizdomājos, jo pati uzskatu, ka pēc 30 dzīve tikai sākas. Tas ir vecuma posms, kad vairs neesi naivs, nepieredzējis jaunietis, taču arī neesi vecs un norakstāms vientuļnieks, bet tieši pretēji - cilvēks, kurš jau savā dzīvē kaut ko sasniedzis, zina, ko vēlas no dzīves un no potenciālā partnera. Un, protams, viss atkarīgs arī no paša vēlmēm, draugu loka. Pati diezgan strauji tuvojos 30 gadu vecumam, taču tagad dzīvi esmu sākusi baudīt vēl aktīvāk kā jaunībā, jo, atšķirībā no tā laika, kad man bija 20, tagad varu atļauties realizēt visas tās vēlmes, kuras šķita tālas un nesasniedzamas esot bez nekādiem ienākumiem, dzīves pieredzes. Daudz ceļoju, iepazīstu dažādas kultūras, cilvēkus. Līdz ar to arī pēdējo gadu laikā nostabilizējies draugu loks, kurš sastāv no mana vecuma un vēl vecākiem (40+) cilvēkiem, kuri dzīvi uztver un redz tāpat kā es, ir vieni un bez bērniem, līdz ar to sev apkārt neizjūtu spiedienu precēties vai radīt pēcnācējus, tāpēc spriežu, ka daudz kas atkarīgs no cilvēkiem ap mums. Tāpat jāsaka, ka dzīves laikā esmu paspējusi apbružāties attiecību jomā, esmu lieliski sapratusi, ko vēlos un kas ir tas, kas attiecībās un partnerī man nav pieņemams. Neesmu izmisīgos attiecību meklējumos. Dzīvoju ar domu, ka, ja izdosies atrast tieši tādu cilvēku, kādu vēlos redzēt sev blakus, tad izdosies, taču, ja ne, tad labprātāk izvēlēšos būt viena, nekā būt ar kādu tikai tāpēc, lai kāds būtu blakus. Vienatne mani nebaida, jo esmu iemācījusies savu dzīvi piepildīt ar daudz un dažādām citām lietām. Ir gadījies sastapt sava vecuma un vēl vecākus vīriešus, kuri savā vecumā nonākuši pie līdzīgām pārdomām, tāpēc noteikti nepiekritīšu tam, ka vīrieši, kuri ir brīvi, bez bērniem un ietilpst vecuma grupā 30+ būtu kaut kādi dīvaiņi. Tā ka man laikam šajā ziņā ir paveicies, jo apkārt ir ļoti daudz lielisku piemēru tam, cik skaista var būt dzīve pēc 30 gadu vecuma.