Sporta zāles nīdējas

Man nepatika. Bet laikam tāpēc, ka nepatika, ka bija citi cilvēki , viņi skatījās, es skatījos un tas bija dīvaini.:-D Labāk nodarbojos mājās, vai dodos skriet, tad nesatieku nevienu.:-D Parasti arī neizskatos pārāk "fit" -trenuškas, džemperis,karsts, svīstu.:-D Bet laikam gaumes jautājums vai es nezinu.:-D

O, jā. Par mani ir šis:

Sports (jebkāds, ne tikai zāle) pilnīgi un galīgi nav man - man trūkst izturības, pacietības un, galu galā - spēka. Bet nav arī tā, ka vispār nekustos - mans sporta veids ir pastaigas, tajās es mēdzu pat vasarā dienā ap 20 -30 km nostaigāt tāpat vien, ziemā nereti 10+. Patīk arī peldēt, bet ne baseinā. Katrā gadījumā, sporta zāle ir pēdējā vieta, kur mani satikt. :D

Ārpus zāles vēl okey, bet nu kaut kā neaizgāja sporta zālē. :D

Sporta zāle nav mans....nope:-D Es labāk izskrienos svaigā gaisā,kaut kur pa meža takām vai nomaļiem ceļiem:-D Besī ārā ,ka lūr virsū daži kadri, vai pienāk kaut ko mēģina runāt, džīiizas....tracina , nu neinteresē man viņu piebraucieni. Besī ārā, ja skrien un kāds uzpīpina, braucot ar mašīnu, tāpēc es skrienu tur ,kur es cilvekus diez vai sastapšu, nu nepatīk man kontakts ar cilvēkiem, kad man ir treniņš, jo es gribu kaut uz to stundu no visa atslēgties.

Es

Jā, man tā bija. Pāris mēnešus mēģināju "piešauties", bet tā arī neaizgāja šī štelle.

Zāle man nekad nav patikusi. Skrienu tikai ārā, svaigā gaisā, nevis piesvīdušā sporta zālē, kur bars cilvēku apkārt un lūr.

Sporta zāle - viens no paņēmieniem, kā no aprobežotiem cilvēkiem nokāst naudu (es nerunāju par tiem, kas sporta zālē dara to, ko nevar izdarīt ārpus tās).

Sports (jebkāds, ne tikai zāle) pilnīgi un galīgi nav man - man trūkst izturības, pacietības un, galu galā - spēka. Bet nav arī tā, ka vispār nekustos - mans sporta veids ir pastaigas, tajās es mēdzu pat vasarā dienā ap 20 -30 km nostaigāt tāpat vien, ziemā nereti 10+.

Šis ir precīzi kā par mani! Sports kā tāds nepatīk un nekad nav paticis, līdz ar to uz sporta zāli neeju, ar skriešanu nenodarbojos, mājās nevingroju, toties ikdienā gandrīz visur dodos ar kājām, nereti dienā noejot ap 20-30 kilometriem, tāpat arī ziemā iespēju robežās izvēlos iet ar kājām, jo vienkārši patīk garas pastaigas, kuru beigās nereti jūtos kā noskrējusi krosu, jo man ir ļoti ātra gaita. :D

Man patīk, ka esmu tikai es un sports. Ejot uz zāli, ir tik daudz lietu, kas traucē :-) Ir jāmaksā. Nevaru izskatīties pēc nosvīdušas, sarkanas cūkas. Nevaru vilkt vecas treniņbikses. Nevaru visu laiku vilkt vienādu outfitu. Neviļus gribas salīdzināt sevi ar citiem vai domāt par to, ko par mani domā apkārtējie. Paiet laiks, kamēr sakrāmē sporta drēbes somā, aizej un atnāc no sporta kluba. Jāmazgājas kopā ar svešām plikām sievietēm. Tas viss man traucē :-D Man patīk, ka es atnāku mājās no darba, uzvelku dajebko, kārtīgi nosportojos pēc kādas youtube programmas, ieeju dušā un esmu laimīga (l)

Ticiet man - nevienam sporta zālē jūs neinteresējat |-)

Ticiet man - nevienam sporta zālē jūs neinteresējat

Vai tas ir experimentāli pārbaudīts? Un, Tavuprāt, kāpēc?

Ticiet man - nevienam sporta zālē jūs neinteresējat

baac, nokaaras dators un nepievienojas komentars ka gribeju, bet citejot to augstak pilniba piekriitu - tas viss ir galva tikai kad domajat kad kadam interese ka izskaties, ka apgerbies esi. tur cilveki iet treneties nevis apluuret visus kados treninterpos vai botes atnakusi. katrs tur ir par sevi. ;-)

draudzene ir mani mēģinājusi pierunāt aiziet, bet atsakos. doma vien, ka tur tomēr cilvēkos nevar izskatīties, runāt kā grib, biedē. plus vēl jāmaksā, un jaatrod tam laiks. tāpēc tā vietā mēdzu vingrot mājās.

Sports arī nav man... Vismaz šajā dzīves posmā. Man pēc sporta zāles nav spēka un gribas gulēt. To nevaru atļauties, jo mājās ir mazi bērni, kuri prasa uzmanību. Arī atrast laiku un iedvesmu, kad jau tā jūtos pa dienu noskrējusies visādos darbos un rūpēs, ir sarežģīti. Kopumā - neredzu tam uz doto brīdi nekādu labumu. Man tas atņem enerģijas pārpalikumus, nevis pavairo.

Pievienojos tām, kam lielākais sporta zāles apmeklējuma traucēklis ir citi cilvēki - manā gadījumā gan ne tādēļ, ka man šķistu, ka kāds uz mani skatās (jo esmu pārliecināta, ka visi ir pārāk aizņemti paši ar sevi). Nepatīk rindas uz trenažieriem, svariem vai dušām, nepatīk smacīgais gaiss, kad apkārt ir pārāk daudz cilvēku, nepatīk cūkas, kas nejēdz aiz sevis noslaucīt sviedrus no trenažieriem. Grupu nodarbības vispār šķiet elle. Taču tā kā privāto mājas sporta zāli atļauties nevaru, tad eju agri no rītiem vai vēlu naktī (centra People darbojas 24h). Un vispār - zālē daudz jocīgāk izskatās dūdiņas, kas atnāk uz turieni smuki izskatīties, nevis tās, kas sarkanām sejām svīst un darbojas.

Ne jau tas, ka visi tagad bez apstājas skatītos uz vienu cilvēku. Nu kādam interesē, tas arī skatās, bet to nebiju domājusi kā šķērsli, kā tas tika izgudrots.

Man pēc sporta zāles nav spēka un gribas gulēt.

Kas gan viss nenotiek pasaulē! :D

Es skolas laikā biju sporta stundu liels bastotajs :-D