Būt skarbai, izteikt savu viedokli

Kāda jēga no sarunas, ja viens vai abi patur savu viedokli, domas, novērojumus pie sevis? Par ko jūs, klusētājas, runājat?
Man personīgi garlaiko cilvēki, kas neizsaka savas domas, kaut ko aplinkus, izvairīgi murmina. Izvairos no tādiem :D

Man šķiet, ka cilvēki dažādi uztver vārdu “skarbs”.

tolerances trūkums mūšdienās nav sveša parādība...

Interesanti, ka liela daļa komentāru uzskata skarbumu par nespēju paklusēt... :-D Tas taču ne vienmēr tā! Ir cilvēki, kuri māk paklusēt un virsū ar savu viedokli nebāzīsies, bet, ja pajautāsi kaut ko - vari saņemt pretī skarbu, bet patiesu atbildi.

Es gan uzskatu, ka prasme paklusēt, nevis visur un pie visiem bāzties ar savu viedokli ir lielākā vērtē. Turklāt bieži vien cilvēki, kas it kā izsakās skarbi, ir vienkārši rupekļi, kuri nevar un negrib paklusēt, jo uzskata, ka viņu sūtījums ir "teikt taisnību"

Un es zinu , divus tādus cilvēkus , kuri vienmēr bez iemesla dzeļ saka kādas piezimes nu pilnīgs bezsakars, kā arī viņiem draugi nav un var redzēt , ka jutas nelaimigi , bet nu tur cilvēks pats vainīgs.

Agrāk visu ņēmu pie sirds , bet tagad esmu uzaudzējusi biezu ādu. Skarbu pasaku tik tad , ja mani tiešam cilvēks novedis , bet tā paklusēju.

Man ir viena kolēģe, kas skaļāk runājot izklausās, ka izmisīgi kliedz.

Hm, tas ir kā, līdzīgi ka Hitlers bļāva uz pūli?

kad es pati dzirdu kā runāju ierakstā, izklausās, ka cenšos kādu pavedināt, vai kaut kā koķetēt.

Man arī ir līdzīga situācija, man tuvi cilvēki jau ir pieraduši pie mana runas stila, bet gadās aizmirsties un ar cilvēku, ar kuru jārunā tā oficiālāk, sanāk mazliet "netīra" saruna.

Es arī pēc dabas esmu maiga dvēsele :-D gadiem ejot tomēr esmu iemācījusies gan kā pateikt "nē", gan sevi aizstāvēt un neļaut sev kāpt uz galvas. Ja jāsaka kāds skarbāks vārds citam, mēģinu to izdarīt pēc iespējas tolerantāk, bet noteikti, to pateikšu un muļķīgi netēlošu, ka viss ir kārtībā. Mugurkauls ir jātrenē :-D

Man ir viens iecienīts raidījums, kuru vada sieviete ar tik maigu, tik nostādītu balsi, ka es gribētu, lai viņa man vakarā pasakas pirms miegs stāsta

Un redzi, tev arī pirmās asociācijas ar gultu :D

Labāk būt "flirtētājai" nekā otrādi. Man ir viena kolēģe, kas skaļāk runājot izklausās, ka izmisīgi kliedz. Nu briesmīgi. Es pati viņai esmu vairākkārt uzbraukusi "nebļauj uz mani" jo tonis tāds, ka nevar nošķirt, vai cilvēks ir par kaut ko satrakojies, vai vienkārsi tāpat kko skaļi saka.
Maigās radio balsis ir tam, lai cilvēks tembra dēļ nepārslēgtu frekvenci. Man ir viens iecienīts raidījums, kuru vada sieviete ar tik maigu, tik nostādītu balsi, ka es gribētu, lai viņa man vakarā pasakas pirms miegs stāsta :-D
Par tēmu - viedokļa izteikšanā iesākumam var patrenēties tepat. Darbā, studijās, sadzīvē, bieži viedokli paturu pie sevis un nolieku krājkasītē, lai kritiskajā momentā sistu to cūcinu pušu un izbērtu visu, kas sakrājies par tēmu :-D

kad es pati dzirdu kā runāju ierakstā, izklausās, ka cenšos kādu pavedināt, vai kaut kā koķetēt. Tāpēc, cenšos piedomāt, kur likt uzsvarus un kā paaugstināt toni, kā arī runāt, nedaudz ātrāk, kā ierasti. Cerams, ka uztrenēšu, tam notikt dabiski, bet pagaidām, visur jāpiedomā.

Man ir tā pati problēma, ļoti labi tevi saprotu. Turklāt vairāki cilvēki man ir teikuši, ka nepazīst lielāku flirtētāju par mani, lai gan es nekad neflirtēju ikdienišķos kontekstos. Ātrāka runāšana palīdz, bet manuprāt man tas liek izklausīties hroniski nervozai. Sarežģīti šo problēmu risināt. Attiecīgi es bieži izvēlos vienkārši nerunāt, kas godīgi sakot atvieglo dzīvi :-D

To skarbo viedokli izteikt, ja neviens neprasa, ir ne visai taktiski.
Ja prasa, izsaku savu patieso domu ar kādu argumentu, kādēļ tā domāju.
Piemēram, tā vietā, lai kādu nosauktu par stulbu, minēšu kādu darbīu un to, ka jāpiedomā rūpīgāk par x, y, un z ja vēlas citādu rezultātu.
Ar draugiem savādāk, viss ir daudzkārt brīvāk, bet doma tāda pati.

Proti, ir cilvēki, kas uzdod jautājumu, gaidot konkrētu atbildi, ja tā nesakrīt ar to, ko cilvēks vēlējies dzirdēt - otrs,viņaprāt, ir skarbs, rupjš, jo cilvēks jūtas aizvainots.

Šis laikam attiecināms uz manu draugu un bieži vien par to izceļas strīdi, jo es pasaku tieši to ko domāju un savu viedokli par to, viņam tas bieži nav pieņemami.

Problēma bieži nav viedoklī un tā paušanā, bet tā uztvērēja ekspektācijās vai arī izteiksmes veidā. Proti, ir cilvēki, kas uzdod jautājumu, gaidot konkrētu atbildi, ja tā nesakrīt ar to, ko cilvēks vēlējies dzirdēt - otrs,viņaprāt, ir skarbs, rupjš, jo cilvēks jūtas aizvainots. Cilvēki neprot diskutēt/uzklausīt. Otrā gadījumā cilvēks izvēlas nepiemērotu valodu, piemēram, "jā, Tu tiešām esi mazliet pieņēmusies svarā" aizstāj ar "jau sen brīnos, ka ej, nevis velies!".

JaneDavis Cik esmu dzirdējusi, daudzām radio sievietēm balss izklausās pavedinoša, lai liktu klausītājam sajusties īpašam un man patīk arī klausīties patīkamās un valdzinošās balsīs :D Es neteiktu, ka man ir tāda balss kā tu par savējo aprakstīji, bet man ir salīdzinoši zema un arī izteikta, tāpec dažreiz izklausās, ka esmu skarba, bet kā es to varu mainīt, ja tas no dabas tā ir? Spiežot sevi runāt augstāk? :D

Ir dažādas situācijas. Darbā viedokli paužu stingri un lakoniski, pat tad, ja runāju ar priekšniecību un tas nav viņiem glaimojošs. Ar draugiem izvēlos tēmas, kurās paust savu nostāju. Publiski izvairos no diskusijām par politiku, reliģiju, homoseksuālismu un starprasu attiecībām. Izvairos, tomēr, ja saņemu skaidru aicinājumu atbildēt uz konkrētu jautājumu atbildu izvairīgi (neko skaidri nedefinējot) ar skaidru piebildi, ka neuzskatu par nepieciešamu iesaistīties diskusijā.
Ģimenē esmu atklāta - diskusijās ar mammu ir līdzīgi kā ar draugiem, diskusijās ar vīru esmu pilnīgi atklāta un runājam par visu, jo diskusija nekad nepārkāpj diskusijas būtību.
Kopumā, esmu tieša un atklāta, tomēr man ir lieliska paškontrole. Iesaistoties jebkurā diskusijā es skaidri zinu savu viedokli un mērķi, līdz ar to spēju piemeklēt atbilstošu veidu kā paust ideju nevienu neaizvainojot. Ja nepieciešams, sarunubiedru brīdinu, ka manis teiktais var izklausīties ausij netīkams. Tomēr, nekad nekļūstu rupja vai skarba bez iepriekšēja uzbrukuma. Protu savu viedokli paturēt pie sevis, ja tas var eskalēt situāciju. Ir situācijas, kurās izsakot viedokli, to izsaku piezemēti, lai "izlīdzinātu" situāciju un samierinātu diskusijas dalībniekus. Viss atkarīgs no apstākļiem.
__
Lieliski protu kontrolēt savu balss tembru un piemeklēt situācijai atbilstošu valodas formu.
Liekas, ka katram, kurš dabiski nav apveltīts ar spēju kontrolēt un izvēlēties runas veidu, būtu jāiziet teātra mākslas kursi, lai uzlabotu gan dikciju, gan paškontroli, gan balss tonalitāti.

Saistībā ar šo tēmu man interesē arī šis jautājums - kā ir ar jūsu balss intonāciju?

Man par manu balsi, vienmēr, nedaudz kauns,jo, lai gan esmu dzirdējusi daudzus komplimentus par dikciju un teikumus " tev jādodas strādāt radio", kad es pati dzirdu kā runāju ierakstā, izklausās, ka cenšos kādu pavedināt, vai kaut kā koķetēt. (t) Tāpēc, cenšos piedomāt, kur likt uzsvarus un kā paaugstināt toni, kā arī runāt, nedaudz ātrāk, kā ierasti. Cerams, ka uztrenēšu, tam notikt dabiski, bet pagaidām, visur jāpiedomā.

Saistībā ar šo tēmu man interesē arī šis jautājums - kā ir ar jūsu balss intonāciju? Es nekad par to neesmu aizdomājusies, bet mans tagadējais draugs uzskata, ka es visu laiku runāju ar skarbu intonāciju, kaut arī man visu mūžu ir bijusi tāda runa :D Arī ģimenē un draugi nekad nav neko tādu teikuši. Es pat zinu, ka manai vienai draudzenei ir ļoti skarbs tonis, bet pie tā ir tik ļoti pierasts, ka nemanu vairs. Es nezinu kā man darīt - mainīt balsi, intonāciju vai kā? :D

Arī esmu tāda. Vienmēr baidos aizvainot, pateikt "nē". It kā saprotu, ka kādēļ citi man var, rupji sakot- padirst uz galvas bez sirdsapziņas pārmetumiem par to, bet es to paciešu, klusēju sevī iekšā un tāpat baidos kaut ko teikt pretī. Nesanāk man būt skarbai, nesanāk teikt- nē. It kā šķiet, ka tas jau labi, neesmu riebīga, bet tas nemaz nav labi. Tas drausmīgi izēd, kad mēģini visiem būt labs un glaudīt pa spalvai, kamēr tev kāpj uz galvas, jo zina, ka tu jau neko neteiksi, bet klusējot piekritīsi. Neviens neuztver tevi un tavu sakāmo nopietni. Tas iedzen kompleksos. Pēdējos gadus mēģinu sevi pakāpeniski mainīt.
Jo, kā mēs ar vīru runājām, ja vien citi tik ļoti uztrauktos par tavām jūtām un emocijām, kā tu uztraucies par citiem.;-)