Talants vs Smags darbs

Man vienmēr ir bijusi pārliecība ka lai kādā jomā būtu patiešām labi panākumi(nevis kaut kādi) cilvēkam ir jābūt talantam.

Interesanta tēma, par ko patiesībā nesen aizdomājos, jo man tas bija aktuāli. Talants viennozīmīgi palīdz lietas sasniegt ātrāk, taču cilvēks, kurš smagi strādā pie prasmes vienmēr būs priekšā cilvēkam, kas paļaujas tikai uz talantu. To es saku no rūgtas pieredzes. Vidusskolas gados biju talantīga vairākās jomās, apkārtējie to vienmēr novērtēja, bija jomas, kurās guvu valsts mēroga panākumus. Bet es vienmēr paļāvos uz talantu, diezgan maz mācījos / trenējos, tikai skolas noteiktie termiņi un prasības mani motivēja kaut ko darīt. Beidzās skola, sāku strādāt parastu darbu, nedarīju neko saistītu ar tām vairākām jomām, kurās biju talantīga. Un vienu pēc otra sāku ievērot paziņas, kuras agrāk ar neko nespīdēja, gūstot panākumus šajās jomās, kur man bija "talants". Man sāka kristies pašapziņa, jo likās - mani taču agrāk visi ievēroja saistībā ar šīm lietām un nu cilvēki, kuri nebija tik prasmīgi tajās jomās, mani pārsit pušu? Un tad es sapratu, ka talants tā ir dāvana, kas ir jākopj. Kopš tā laika es ļoti cienu cilvēkus, kas neļauj viņiem teikt, ka viņi kaut ko nevar, jo tas, kurš daudz pie tā strādās, VARĒS. Talants ir dāvana, bet reizēm, kā manā gadījumā, tas var tevi darīt lepnu un vieglprātīgu, liekot domāt, ka vairs jau nevajag attīstīties.

Kāpēc citu "tāds līmenis ir OK" tik ļoti satrauc, lai vajadzētu mētāties ar skarbiem izteicieniem? Kāpēc tas, ka citi dabū sliktu rezultātu (vienalga, kāda iemesla dēļ), tik ļoti uztrauc perfektās čaklītes bez garīgajiem traucējumiem?

Nesatrauc. Katrs izsaka savu viedokli, un mans viedoklis ir tāds, ka tas nav OK.

Es zinu tikai dažus, kuriem sakrīt visi šie punkti. Tie parasti ir no čaklīšu sugas, kuriem viss vienmēr ir ideāli un atzīmes caur tīrāko zubrīšanu ir labas

Es neteicu, ka ir jāpilda VISI manis minētie punkti. Es to minēju sakarā ar to, ka, ja cilvēks ir vismaz mēģinājis darīt manis minēto, CE nav nekāds neizpildāms bubulis. Pareizā čaklīte neesmu, ja reiz tev tik ļoti patīk to piesaukt, es ar slinkumu esmu labi pazīstama un varu atzīt, ka, ieguldot lielāku darbu, man matemātikā būtu bijuši labāki rezultāti. Atceros, kā pamatskolā bļaustījos par to, ka esmu humanitārais cilvēks un ka matemātiku nekad nesapratīšu, tagad par to gribas pasmaidīt. Protams, ka ir cilvēki, kuru domāšana ir labāk piemērota matemātikas uzdevumiem un kuri bez lielas piepūles spēj pretendēt uz 80-95%, bet nevienam loģiski domājošam, veselam cilvēkam, kuram piemīt kaut neliela motivācija mācīties, tā domāšana nebūs 5% līmenī.
.
Slimošanas dēļ palaista garām mācību viela? Vienmēr ir konsultācijas, ja vecāku finanses ļauj, tad arī privātskolotāji. Ja slimo tik smagi, ka palaiž garām veselus semestrus, varbūt vajadzētu apsvērt home schooling. Briesmīgi klasesbiedri, vecāki, skolotāji? Ja viss dzīvē tik briesmīgs, skumji un žēl bērna, protams. Bet šodienas pasaulē skolēniem ir lieliskas iespējas izmantot interneta resursus vielas apguvē - kaut vai tas pats uzdevumi.lv, viss ļoti saprotami paskaidrots, ar piemēriem un uzdevumiem paškontrolei. Bērnam nav motivācijas pielietot minētos risinājumus? Tā jau ir cita problēma, akmentiņš gan vecāku, gan izglītības sistēmas dārzā. Bet ja viss no tā ir mēģināts un nesanāk pat iekalt, kur nu vēl saprast... nu kaut kas nav kārtībā.

Briesmīgi klasesbiedri, vecāki, skolotāji?

Nepazīstu nevienu pašu cilvēku, kuram dzīvē viss būtu bijis rožaini, skaisti, pūkaini un pasakaini. Visi ir gājuši cauri kaut kādām grūtībām, ja man kāds teiks, ka nekad nav bijuši konflikti ar skolotājiem - neticēšu! Varbūt neatceras. Pat man, skolotājas meitai, bija tādi. Tāda bērnība un jaunība, kur vecāki ir supersaprotoši, superbagāti, velta bērnam nereāli daudz laika, visi(!) klasesbiedri ir draudzīgi, visi skolotāji - viedi un profesionāli - eksistē tikai pasakās. Grūtības norūda. Pat, ja tā ir tikai piezīme dienasgrāmatā par aizmirsu grāmatu.

Slimošanas dēļ palaista garām mācību viela? Vienmēr ir konsultācijas, ja vecāku finanses ļauj, tad arī privātskolotāji. Ja slimo tik smagi, ka palaiž garām veselus semestrus, varbūt vajadzētu apsvērt home schooling. Briesmīgi klasesbiedri, vecāki, skolotāji? Ja viss dzīvē tik briesmīgs, skumji un žēl bērna, protams. Bet šodienas pasaulē skolēniem ir lieliskas iespējas izmantot interneta resursus

Nav jāslimo veselus semestrus, pietiek ar pusotru nedēļu mēnesī, lai būtu ielaista viela un parādi. Konsultācijas? Vienu reizi nedēļā 40 minūtes, uz kurām nevar tikt ārpusklases aktivitāšu dēļ, kurās atnāk vēl padsmit cilvēki no dažādām klasēm un skolotāja raujas no viena pie otra?:-) Ar noteikumu, JA ir konsultācijas un JA ir ieinteresēts pedagogs.
Man ir 28, kad es mocījos ar matemātiku, dators un interneta resursi nebija gluži ikdiena visās mājās. Tagad, jā, ir daudz vieglāk mācīties patstāvīgi.

Daenerys1 bet es taču nesaku, ka visam ir jābūt ideāli. Protams, ka ir grūtības, ir konflikti un pārdzīvojumi. Runa ir par to, ka tiek atrasti attaisnojumi absolūti visam. Visi ārējie apstākļi vainīgi, tikai ne savs slinkums un neizdarība.

Atkal cepaties par sviestu :D

Stulbi ir čīkstēt par to, ka pelni maz, jo lūk ekonomisti pelna daudz, bet tur jāmācās augstākā matemātika.

Un kurš te čīkst? Es nemaz nesūdzos par savu algu un darbu.
Un no pirksta izzīdāt ka kāds te lepojas, nelepojos, bet kaunēties un slēpt šo faktu kā lielāko kauna traipu ever ar netaisos. Ar tagadējo domāšanu gan būtu pacentusies daudz vairāk...bet biju tīne kam viss vienalga. Nu tas posms ir garām. Kā ir tā ir. Bet kaunēties un raudāt spilvenā par to? Ne ne.. :D
Vienmēr licies interesanti kā te visām nenormāli uztrauc citu svešu cilvēku dzīves vis sīkākās detaļas. Un kaut ko uzdirst un tā pacelt savu ego jau neatņemama sastāvdaļa.

Nu labi, šodien mēs inženieru trūkumu valstī apspriežam un sakam ka vot skolniekus ir "jāieinteresē un ir jāiepazīstina ar profesiju", bet ja piemēram rīt mums būs ļoti vajadzīgi dzējnieki/rakstnieki vai gleznotāji, tad arī "bīdīsīm" tos pašus tekstus "jāieinteresē un ir jāiepazīstina ar profesiju"?

Nu, ñemot vērā, ka valsts pārvaldei ir jāmēģina ietekmēt masas budžeta ietveros (primitīvi formulējot), tad principā - jā. Vismaz tāda veida aģitācijas ir viena no metodēm kā panākt vēlamo, un diez vai, ja vara nereaģētu uz kaut kādu konkrētu iztrūkumu, tāda nereaģēšana tiktu atbalstīta.

Manuprāt problēma ir arī tajā, ka studēt iet cilvēki, kuriem nevajadzētu iegūt augstāko izglītību nevisiem talanti ir akadēmiski. Trūkst tik daudz speciālistu, pamēģiniet atrast kvalitatīvus, nedzerošus un godīgus santehniķus, elektriķus, būvniekus utt. Bet tik daudzi, kas varētu tādus darbus darīt iet studēt kaut ko, viņuprāt, "vieglu" kā komunikāciju zinātnes, žurnālistiku, socioloģiju utt. Un daudzas augstskolas kļuvušas par biznesu, kas arī visus uzņem, ka tik maksā. Tad beigās arī tiek sabojāts priekšstats par jomu un radīt nekvalatatīvi sociālo zinātņu 'speciālisti'.
Pati esmu studējusi sociālās zinātnes vienā no pasaules labākajām augstskolām. Neieguldīju mazāk darba kā mani draugi, kuri studēja inžinierzinātnes. Arī darbs man ir labi apmaksāts un galvenais - ļoti patīk!
Ja mans bērns gribētu studēt, piemēram, socioloģiju, uz priekšu - bet tikai kādā izcilā augstskolā, kurā grūti iekļut un uzņem skolniekus ar izcilām atzīmēm. Tur ir līmenis un no turienes sociālie zinātnieki iznāk labi, atrod arī labus darbus.
Ja esi izcils savā jomā vienalga par "pārprodukciju", jo varēsi būt veiksmīgs tā pat. Pārproducijas problēmas ir tad, kad lielākā daļa no absolventiem vienkārši nav akadēmiski apdāvināti cilvēki, knapi pabeidz, nosit kopēju augstskolas līmeni un tad, protams, nevar atrast darbu.

daudzas augstskolas kļuvušas par biznesu, kas arī visus uzņem, ka tik maksā

Nu paga, visus, ka tik maksa, uzņem vairums programmās arī mūsu lielās valsts augstskolas. Vēl jo vairāk, atsevišķās "prioritārās" programmās mūsu lielās augstskolas uzņem visus, kas gatavi nākt, un vēl budžetā. Tā ka, ne tikai "biznesā" ir problēma, bet sistēmā kā tādā.

Piekrītu viedokļiem, kur darbam lielāka nozīme kātalantam. Jo sevišķi eksaktajās zinātnēs. Jā, netalantīgs inženieris / ķīmiķis / utt. varbūt arī neizgudos ko pārsteidzošu un nozīmīgu, bet lai izrēķinātu slodzes konstrukcijās nekāds supertalants nav nepieciešams.
Esmu cilvēks, kam 'piešuj' talantu n - tajās jomās un tās viegli padodas, bet ļoooooti labi zinu, ka darbam (tostarp manis pašam) tajā ir vislielākā nozīme. Ja pie vienas jomas pavada gana daudz produktīvas stundas, tad iemācās. Visu. Arī matemātiku no nesekmības līdz izcili var iemācīties, pati esmu tam gājusi cauri, arī vairāki līdzgājēji. Tikai .. sev atlaides iedot ir itin viegli, prāts vnm tiecas 'sevi' attaisnot - nesen dzirdēju komiski - zinātnisku diskusiju par šo tēmu :D
Obligāto eksāmenu kā biedu neredzu. Lielāka motivācija apgūt vielu rūpīgāk un neattaisnoties ār 'humanitārajām' dotībām.

Par hokejistu analoģiju nevaru piekrist. Sportā vēl daudz kas ir atkarīgs no iedzimtības. Piemēram, Jānis un Kristaps cītīgi trenējas basketbolā. Pēc tam Jānis izaug 1,8m garš, bet Kristaps izaug 2,18m garš un tiek spēlēt NBA, kamēr talantīgākais Jānis paliek spēlēt amatieros.
Tāpat kenijiešiem ir tādi gēni, ka skriešanā viņi ir nepārspējami, lai gan tas nav gluži talanta dēļ.
Bet arī kenijietis un Kristaps neko nesasniegtu, ja neieguldītu tajā visā smagu darbu.
.
Ar smagu darbu var pārspēt talantīgo, kurš neiegulda darbu.
Ja talantīgajam neliks mācīties fiziku un ķīmiju, viņš ar visu savu talantu paliks to nezinot.
Visi tāpat nevarēs būt paši labākie savā jomā, bet, ieguldot smagu darbu, manuprāt, varēs būt zinoši/protoši speciālisti jebkurā jomā.
Ja ir pārliecība, ka var būt izcils un labākais, tad droši var doties arī jomā, kurā ir pārpalikums - bez darba tādi nepaliks.

Es uzkatu, kā te jau teica - 99% un 1% veiksme. To darbu tikai ir vieglāk darīt, ja tā lieta interesē. Vidusskolā speciāli aizgāju uz klasi, kur māca dabaszinības, jeb māca ķīmiju, fiziku, bioloģiju kopā un daudz vieglāk/mazāk. Stulbāka nejūtos. Ja man vajag ko specifisku uzzināt, es atveru grāmatu vai internetu un apskatos. Matemātika bija elle skolā, bet kaut kā dabuju 60%. Ir augstākā izglītība, strādāju IT sfērā, par atalgojumu nesūdzos. Uzskatu, ka vismaz 50% ko tajā skolā māca ir muļķības un es mierīgi varu apgalvot, ka es 50% neatceros, jo daudz kas tika iekalts uz kontroldarbu bez izpratnes un tad aizmirsts. Mācījos 4. Labākajā skolā Latvijā, atzīmes bija virs 7, izņemot matemātiku, bet arī labàs skolās ir slikti skolotāji. Vēsturē joprojām nevienu gada skaitli neatceros. Protams, man kā bērnam bija uzdevums mācīties, ko arī darīju, bet daudz kas man skolā likās nejēdzīgs. Un par to talantu, es vairāk domāju, ka tas ir īstā vieta, īstais laiks, īstā izvēle un īstā darbība kopā.

Manuprāt, bērns, kuram ir puslīdz viegla galva, kā arī kaut kāda motivācija mācīties nevar būt nesekmīgs. Ikvienam ikvienā mācību priekšmetā ir minimums, kas ir apgūstams, lai izvilktu gada atzīmi uz "4" vai "5", vai pat "6". Pilnīga nesekmība nozīmē, ka bērnam nav bijusi interese iedziļināties, iespējams, vecāki ir akceptējuši totālu neizdarību un "es jau tur neko nesaprotu" kā pietiekamu argumentu nemācīties vispār. Pēc sevis atceros, ka matemātika man nebija mīļākais priekšmets, daudzi elementi man joprojām ir diezgan tumša bilde, taču es matemātiku mācījos profilkursā padziļināti, kā rezultātā eksāmenu noliku uz "7", kas, manuprāt, nematemātiķim ir pilnīgi pietiekami... Tomēr, redzot, ko ikdienā dara mans brālis inženieris, saprotu, ka es to nevarētu/ negribētu darīt, un tam nav sakara ar to, vai es to spētu apgūt. Nu, nav tas mans. Un neviens atbalsta pasākums no valsts nepiespiestu mani mācīties par inženieri.

Nerea, ja tev tik viegla galva, tad kāpēc blakus ar pātagu stāvēt vajadzēja?

Nodomāju to pašu :) Bet ne pirmo reizi šī lietotāja ar gudru galvu izceļas ar tādiem komentāriem.. Tolerance nav ieaudzināta, tas skaidrs

Es pat īsti nezinu, man liekas, ka svarīgi ir abi. Filosofēt nemāku vai negribu, bet varu pastāstīt savu pieredzi. Es esmu no tiem talantīgajiem cilvēkiem, skolas laikā biju teicamniece visur, ļoti viegli gāja eksaktās zinātnes, CE izvēlējos kārtot fizikā, tāpat arī studiju gados bez problēmām augstākajā matemātikā savu 9 nopelnīju, pat neko nedarot stipendiju saņēmu vienu laiku, tiešām neiespringu uz mācībām, vismaz universitātē toč, biju izvēlējusies īsto lauciņu un man vienkārši viss sanāca pats no sevis. Tāpat arī sportā, kkādā zīmēšanā, literatūrā utt viss bija labi skolas laikā, neskatoties uz to, kādi pasniedzēji bija, vienkārši tālāk izvēlējos iet pa tehnisko ceļu, tomēr tuvāk sirdij. Es nevaru teikt, ka kādam cilvēkam man apkārt, kurš nav tik talantīgs, bet iegulda vairāk darba, ietu labāk nekā man, vismaz jomā, kurā es atrodos, bet.. es vairs nevaru teikt, ka neieguldu nekādu darbu, man ir pietiekami lielas ambīcijas un gribu dzīvot skaisti :D Par to, ka jebkurš nevarētu darīt jebko pat ja ieguldītu milzu darbu? Nu gan jau ka varētu, bet vai to vajag? Parasti jau mums labāk patīk darīt to, kas ir asinīs un es atbalstu drīzāk to.

Es domāju, ka jebkurš cilvēks ar smagu darbu var iemācīties darīt jebko, ja vien viņa fiziskais stāvoklis to ļauj. 1,55m garš cilvēks var perfekti izkopt basketbola spēlēšanas principus, bet tik un tā neuzvarēs Kristapu ar 2,18m, kurš būs ieguldījis tikpat daudz darba. Ja runā par intelektuālo darbu, es ticu, ka ikviens cilvēks var lieliski iemācīties rēķināt, bet vai vajag? Piemēram, vienmēr esmu zinājusi, ka medicīna nav domāta man. Vai es varētu pabeigt RSU ārstus? Ja ļoti piespiestos, ticu, ka varētu. Bet kas no tā būtu laimīgs? Es nē, es neprotu just līdzi cilvēkiem, manī nav empātijas un man nepatīk strādāt ar cilvēkiem, pieskarties viņiem. Pacienti arī nebūs sevišķi apmierināti ar tādu ārstu, kuram viss vienalga un pacienta stāvoklis īpaši nerūp.

Tagad laikam ir kauns, ka mācās labi un kaut ko dara, ka netusē apkārt, plātīdamies ar diezgan sevi pazemojošiem tekstiem. Senākos laikos bija kauns dabūt sliktu vērtējumu un viss bija paša rokās, ar darbu un rezultāti neizpalika. Laikam visu tikai no izklaides grib panākt, lai pasniedz uz paplātes ar zelta maliņu, citādi jau nav vērts, ka ilgāk jāpiepūlās. Modernā pasaule jeb iznīcīnām paši sevi, nožēlojami.

Iesaku paskatīties uz tēmas pieteikumu plašāk. RTU ar mītu popularizēšanu mēģina panākt, lai sabiedrība un valdība mudina jauniešus studēt RTU. Agrāk, pirms gadiem 15, patiesi, inženieru trūka, tāpēc algas bija labas. Pēdējo 15 gadu laikā ir saražoti tik daudz inženieri, ka to pārprodukcija ļauj darba devējiem maksāt mazāk. Jautājums ir- kāpēc studēt inženierzinātnes, ja var studējot vieglākas studiju programmas, nopelnīt tikpat un vairāk?
Faktiski šobrīd ir augstākās izglītības pārprodukcija - nevar visi būt vadītāji un menedžeri. Kādam ir arī jāstrādā. Tāpēc trūkums ir arodizglītības absolventu vidū. Trūkst labu meistaru, pakalpojumu sniedzēju.

Savā skolas laikā kad mācijos, man liela nozīme bija kāds skolotājs māca priekšmetu. Bija skolotāji kuri bija ļoti stingri, nebija saprotoši , neko nevarēja skolotājam pajautāt, jo uzreiz sākās teksti ar to, ka vajag vairāk klausīties vairāk u.t.t, bet bija skolotāji kuri piegāja mācībām ar citu pieeju, bija tīk ļoti nenormāli saprotoši un mācēja sastādīt stundu tā lai būtu interesanti un aizraujoši un būtu vēlme stundu apmeklēt, tieši dēļ tā man tīk ļoti patika iet uz stundām kur mācija biznesa ekonomikas pamatus, atzīmes svārstijās no 9-10 ballēm, lai gan paralēli citā mācībā kur skolotājs nebija tik saprotošs bija 4-5 un nebija nekādas vēlmes apmeklēt to nodarbību, tieši otrādāk gribējās izvairīties no tā visa.
Ļoti liela nozīme ir tam, kā un kādā veidā notiek apmācība. Varbūt jau tā ir tikai man, nezinu..

Un nav jābūt stingriem skolotajiem lai iemācītu kaut ko, tieši otrādi, kur skolotaji bija saprotoši tur arī lielākas sekmes un vairāk tika arī apgūta viela.