Strīdi

Ja, piekritu Mischa, jums abiem ir jamacas komunicet. Un pat, ja vins tev uzblauj, nav uzreiz jauzmet lupa, var tacu izskaidrot, kapec tevi sada attieksme sapina.
Piemeram, mans draugs sakuma regulari saplanoja dazadas aktvitates bez manas piekrisanas, jo vinam likas, ka visadi parsteigumi ir forsi. Vins pat nespeja iedomaties, ka man ir svarigi, lai no sakuma pajauta manu viedokli, pat, ja ieprieks esam sarunajusi, ka varesim so laiku pavadit kopa. Un daudzam sievietem tas ari liktos patikami, kamer mani tracinaja. Bet ka gan vins to vareja zinat, ja es nekad to nebiju izskaidrojusi?

Lasot Tavu tekstu, atcerējos, ka draudzenei bija arī tāda situācija- strīdi, kā jau visiem, gadījās, bet draugs vienmēr strīdus ievilka līdz bļaušanai un tad varēja ilgi dusmoties, neiet klāt, nerunāt, nezvanīt, līdz viņa pati visu nenolīdzināja. Draugu pie psihologa nevilka, bet pati esot gājusi pie paziņas - psiholoģes, runājusi par šo.
Tagad viņu strīdi notiek tā - draudzene ļauj viņam pateikt līdz galam savu viedokli, viņa pasaka savu, un neļauj strīdam iet tālāk - "meklējam risinājumu". kā viņa pati teica- nedrīkst ļaut strīdam nonākt tajā fāzē, kad bļauj un saka lietas "dusmās"- ko patiesībā varbūt nedomā, tas arī uzkurina dusmas un aizvainojumu. Viņa šito ilgi risināja, apbruņojās ar pacietību, uzreiz nebija rezultātu, bet viena, otra reize, un pamazām abi iemācījās visu risināt.
Pati stāstīja, ka grūtākais bija tikt pāri sev, neietiepties un nedomāt 'Kā viņš varēja tā pateikt, kā viņš par mani nedomā, nerūpējas, cik neiecietīgs ir u.t.t"
Veiksmi Tev ! :-)

Man ar bijuso bija lidziga problema, strida laika viens pateica, otrs apvainojas un tad 3 dienas nerunajam. Vienu dienu apsedamies un izrunajam, ka ta ir vienkarsi laika teresana un ka mes sis 3 dienas varetu pavadit daudz vertigak. Sarunajam ari bez blausanas. Ja mani kaut kas neapmierinaja, es jau uzreiz pateicu, ka gribu parunat, bet, lai mani apstadina uzreiz, ka sakas kaut kadi apvainojumi un kliegsana. Saja gadijuma, mes abi gribejam izbeigt so laika teresanu, tapec tas palidzeja - vairak ar pratu un mazak ar emocijam. Biju jauna un nepieredzejusi, sobrid tadas problemas nav attiecibas.

57days, ticu, jā. Mēs ar vīru esam tam labs piemērs :D

Manuprāt jūsu problēma ir nespēja komunicēt.
Iespējams, ja šī vietā:

pateicu, ka divas nedēļas nepavadīšu ar viņa radiem

, tu pateiktu "es labprāt brauktu, bet jūtos slikti/nogurusi/novārgusi. Varbūt mēs varētu aizbraukt uz vienu nedēļas nogali? Piedod mīļais"
Šaubos vai šādā situācijā viņš tev bļautu virsū, varbūt būtu neapmierināts.
Pāra psihologa/terapeita konsultācijas jums būtu tieši vietā.

Varbūt bērna dzimšana palīdzēs labāk risināt strīdus.

Tu tiešām tam tici?

Izskatās, ka tu gribi nevis, lai tev iesaka kaut ko, bet gan, lai pažēlo (t)

Nu, ieteiktu ar to bļaustīšanās tieksmi tikt galā līdz bērna dzimšanai, jo bērnam jau nu gan tas nebūtu jāklausās.
--
Un abiem vajadzētu rēķināties ar to, ka pēc bērna dzimšanas situāciju, kad būsiet noguruši, dusmīgi, slikti jutīsieties, būs vairāk.

Nu šoreiz bļaut sāka viņš, es uzbļāvu pretī, kā viņš var mani nesaprast. Viņam ir lielākas problēmas ar bļaušanu, kā man, es gan, jāatzīst, mēdzu pateikt ko asu un riebīgu dusmās. Bet nu šajā situācijā, viņš varēja nebļaut , bet mierīgi un saprotoši ar mani izrunāties un rast kompromisu, kad aizbrauksim un uz cik ilgu laiku, ne tā?
Ok, man tā bļaušana arī neliekas tik traka, vismaz būtu pēc stundas nācis pie manis, bet nekā, visu vakaru/nakti un vēl šorit ignorē, sviests. Nezvana arī tagad man, kaut parasti piezvana pusdienslaikā :( Vakarā arī vai nu atkal ignorēsim viens otru, vai man jāpielabinās. Gribu izturēt un nelīst klāt, bet nu man tas ir grūti un neliekas normāli tā dienām vilkt visu.

Nu mēs jau ilgi esam kopā un tādā ziņā neviens negrib mani ģimenē ievest. Un parasti jau viņš sāk bļaut , jo es kaut ko asāku pasaku. Tagad pateicu, ka divas nedēļas nepavadīšu ar viņa radiem, viņš sāka bļaustīties, es apvainojos , ka tā pret mani izturas un ka tas viņam svarīgāk. Es arī uzskatu, ka var bez bļaušanas iztikt un, ka vajag izrunāties.
Par psihologu viņš pats jau ir teicis, kad pēc iepriekšējiem strīdiem jautāju, kādu risinājumu viņš redz šai problēmai. Viņš pats saprot, ka tā ir problēma un saka, ka pats nespēj to mainīt un , ka ir gatavs iet pie psihologa, jo viņam strīdos kaut kas noslēdzoties ciet un viņš nespēj nākt pie manis, salabt un runāt. Nezinu, es to nesaprotu, kā tas ir.

strīdi visbiežāk iesākas par sīkumiem, es bļauju, viņš uzbļauj kaut ko, bet nu tālākais nerunāšana un gulēšana uz dīvāna, vai skriešana prom nešķiet adekvāta.

Parasti vairāk viņš pārspīlē un sāk bļaustīties, kā es. Un tad es apvainojos, ka bļauj uz mani, un tad ir tās ilgās nerunāšanas.

Pie kam, abi vienādi. Kundze uz kungu var bļaut, bet kad dod pretī tad apvainojas. Kad kundzei uzbļauj, drīkst apvainoties, bet kungs, ja klusē un apvainojas, tad jāiet pie psihologa. (t)

Saproti arī draugu. Jums top ģimene un viņš Tevi grib ievest arī savā ģimenē, ierādīt Tev savas tradīcijas, kuras Tu spītīgi nepieņem jo "Tavā ģimenē dara savādāk".
Vēl jo trakāk ja brīžos, kad draugs atver muti, ir jāiet pie psihologa. Tad nudien labāk paklusēt.
Un jautājums - kāpēc jau saknē ir jābļauj? Kāds kādu nedzird? Tad ir jāiet pie ausu daktera, nevis psihologa ;-)

Variants, ka viņš brauc viens, diemžēl neder, jo viņu tas neapmierina, uzskata, ka man jābrauc līdzi. Parasti apvainojas, ja saku, lai brauc viens.
Šajā situācijā nesaprotu, kā var būt divas nedēļas tusēšana ar radiem svarīgāka par manu pašsajūtu. Nav tā, kā jūs rakstāt, ka vienkārši negribu braukt. Mani nomāc tās garās stundas mašīnā un tad ciemos, man tas ir par daudz. Forši ir, ja vecāki atbrauc ciemos pie mums uz Rīgu, nekādas problēmas, bet tur dzīvoties visu dienu man ir par daudz. Jā, varu atlaisties un tā, bet nu nejūtos tur tik labi un brīvi un man nepatīk. Pie manējiem nekad nesēžam 6 vai 8h, bet gan stundu, divas un tas liekas normāli. Bet tur ir savādāka izpratne par ciemošanos, jāsēž nez cik ilgi un apvainosies, ja nepaliksim līdz vakaram.
Pagaidām, protams, šķiršanos nopietni neapsveru, esmu par to iedomājusies, bet nu mums būs ģimene, un visādi citādi viss ir labi. Taču jābūt kādam risinājumam. Varbūt kāda var ieteikt pāru psihologu, kas palīdzētu? Problēmas ar strīdu atrisināšanu jau ir no sākta gala bijusi, pēdējā laikā bija jau tas mazinājies, bet nu tāpat ik pa laikam uzpeld. Nesaprotu, kāpēc nevar izrunāties kā mierīgi cilvēki, salabt kaut pēc stundas vai divām, nevis divas dienas nerunāt. Pašlaik arī neplānoju piekāpties, vienmēr esmu piekāpusies, gaidīšu, ko viņš darīs.

Paliec pie savas taisnības, bez tās pierādīšanas otram. Tas nav tā vērts

Šī recepte strādā karos par uzskatiem, principiem un viedokļiem. Tad, kad konflikts veidojas par jautājumu - darīt/nedarīt; ko/kā darīt, ir jāatrod kompromiss.

Jā, cik atceros autorei bija zināmas problēmas attiecībās kuras ik pa laikam atkārtojās. Cerams, ka vīrieša darba jautājumā panāca kādu kpmpromisu.
Bet tagad jau ieteikt šķirties nebūtu pareizi. Varbūt bērna dzimšana palīdzēs labāk risināt strīdus. Ja abi vēlas, gandrīz viss ir risināms.

Strīdos ir viens brīdis kad labāk ir jāpaklusē. Kad no loģiskām domstarpībām, emocionāli strīds tiek pacelts par svarīgāko jautājumu dzīvē.
Labāk ir sakost zobus, paklusēt un laist gar ausīm otra taisnības pierādījumus.
Parasti pēc 5-10 min. ja nedod pretī, tad nomierinās, emocijas noplok un sāk jau domāt loģiski, kā īsti viss ir.
Ja katrs patsāv uz savu taisnību līdz galam, tad nekas labs tur nebūs. Neviens neuzvarēs un nevienan no tā nebūs labāk.
Paliec pie savas taisnības, bez tās pierādīšanas otram. Tas nav tā vērts

Mēs jau tev pirms 3-5 gadiem rakstījām un teicām, ka jūsu attiecībām nav nākotnes - šķiries!
Nu ko gan tagad te var teikt? Izbaudi! :/

:-D

Mēs jau tev pirms 3-5 gadiem rakstījām un teicām, ka jūsu attiecībām nav nākotnes - šķiries!
Nu ko gan tagad te var teikt? Izbaudi! :/

Mēs īpaši vairs nestrīdāmies, laikam izaugām no tā posma.
--
Mūsu attiecībās no tiem strīdiem jēgas nav, jo bļaustoties vai sapūšoties neko nevaram atrisiināt. Mēs parasti cenšamies runāt.
--
Varbūt nebrauc 2 nedēļas pēc kārtas, ja nevēlies. Aizbrauc vienu reizi, otrajā reizē, lai brauc viens, ja vēlas. Ja aizliegsi, tad būs tikai strīds vai spīts, bet, sakot, lai brauc viens, varbūt viņš izlems, ka nebrauks.

Ui, cik daudz komatu trūkst! :-D