Strīdi

201

Reģ: 19.06.2012

Sveikas!
Kā jums izdodas risināt strīdus ar saviem vīriešiem?
Mums vienmēr ir bijusi problēma ar šo. Es esmu gatava salīgt un izrunāties, bet viņš skrien kaut kur prom, nerunā dienu, divas, guļ uz dīvāna. Man tas nešķiet normāli. Un vienmēr es salūztu un eju runāt. Ko man iesākt šajā situācijā? Kā iemācīt vīrietim normāli risināt strīdus? Jāpiebilst, ka strīdi visbiežāk iesākas par sīkumiem, es bļauju, viņš uzbļauj kaut ko, bet nu tālākais nerunāšana un gulēšana uz dīvāna, vai skriešana prom nešķiet adekvāta. Visi strīdas, bet pēc pāris stundām jau spēj salabt un samīļoties. Viņš nekad nenāks salabt.
Ko man iesākt?
Ļoti pārdzīvoju. Vakar sastrīdējāmies un neesam runājuši, no rīta arī ignorēja un mierīgi aizbrauca uz darbu, bet es sēžu un raudu, naktī nevarēju pagulēt un ir smagi, jo gaidam šobrīd mazuli un nesaprotu, kā šajā brīdī var pret mani tā izturēties. Negribu arī, ka vēlāk bērnam būs jāpiedzīvo šādi destruktīvi strīdi. Jāpiebilst, ka tad, kad nestrīdamies, viss ir ļoti labi un par mani ļoti rūpējas, bet kā kāds strīds, tā sākas. Nezinu, ko darīt.

28.03.2018 08:36 |

Greja-a

201

Reģ: 19.06.2012

cherr tev labi ieteikumi, bet tas nozīmē , ka man jābūt atkal tai, kas lien klāt, atkal tai, kas to visu risina, bet to es negribu, es gribu, lai viņš izrāda iniciatīvu uz sarunu un salabšanu. Vienmēr to daru es un man jau apnicis. Protams, neskaitāmas reizes esmu gājusi, runājusi, pielabinājusies un tad jau nepaliek uz dīvāna, bet reizēm gribas, lai viņš atnāk, atvainojas, samīļo tajā brīdī.

28.03.2018 15:31 |

Greja-a

201

Reģ: 19.06.2012

Un man ir aizvainojums, ka vakar tā gulēja uz dīvāna, ka šorīt aizgāja neatvadoties. Es negribu viņam tagad līst klāt, ka viņš tā atļaujas. Man tas neliekas normāli tā aiziet un neatvadīties.
Protams, ja es būtu piebremzējusi un vakar visu risinājusi, tik tālu nebūtu nonācis, bet kāpēc viņš nevar piebremzēt un atnākt pie manis un strīdu izbeigt?

28.03.2018 15:33 |

Vasja

237

Reģ: 17.03.2018

Nu, ieteiktu ar to bļaustīšanās tieksmi tikt galā līdz bērna dzimšanai, jo bērnam jau nu gan tas nebūtu jāklausās

Varbūt or kau par vēlu... Bērni am dzirde attīstās jau vēderā, ap 16-18nedēļu jau sāk sekot līdzi. Bērns jau piedzimstot atpazīst savu tuvāko balsis, ja viņi ir bijuši klāt gaidot. Skumji, ja ierastākas būs tieši augstās toņkārtas... :-/

28.03.2018 15:34 |

Zinas tante

2520

Reģ: 30.01.2017

Cik drausmīgi. Un vēl tādas frāzes otram teikt. :-O
Kungs jēzu, sakārto savus nervus visupirms, pēc tam tikai novel vainu uz draugu.
Bērnam arī būsi no tām mātēm, kas par niķiem un nepaklausību bļaus virsū frāzes "Tu man tāds neesi vajadzīgs" "atstāšu tevi tepat, ja brēksi" "daudz niķosies, paliksi bez vakariņām" utt. Jo izklausās, ka scenārijs iet uz to pusi.
Pieauguši cilvēki. Nav taču Tureta sindroms, kad sprūk ārā rupjas, nedomātas frāzes? Kā var savai otrai pusītei kaut ko tādu vispār teikt? Un beigās vēl pati apvainoties? :-O

28.03.2018 15:40 |

delusion

2461

Reģ: 02.01.2010

Pieaugušiem cilvēkiem vispār vajadzētu mācēt pieņemt, ka katrs ir savādāks un visi nav vienādi

O, es ļoti labi saprotu, ka katrs ir citādāks:-) Vienkārši saku, ka man tas nav pieņemami, šāda uzvedība ir pretrunā ar maniem principiem - nespēju saprast, kā cilvēku, kuru mīli, varētu speciāli censties sāpināt un pēc tam izvairīties no atbildības ar tekstiņu "oi, izspruka strīdā". Ja man strīdā paziņotu, ka mani nemīl, ienīst un grib šķirties (tuvākais piemērs tēmā, nekā personīga), visticamāk, ka es izšķirtos arī. Ne tikai tāpēc, ka tas ir zemiski, bet arī tāpēc, ka otrs emocionālās situācijās nespēj sevi saņemt rokās, man drāmas nav vajadzīgas.
Atvaino, Greja-a, par tēmas piesārņošanu, tas ir offtopiks:-)

28.03.2018 15:41 |

Greja-a

201

Reģ: 19.06.2012

Nu man prieks, ka visas spējat būt racionāli domājošas jebkurā situācijā. Man tas neliekas tik traki atkal. Parasti es tā pasaku, jo otrs ignorē, nerunā un izved mani no pacietības :D
Nu katram jau savi strīdi, citi plēš traukus, kaujas un ko tik vēl nedara, lamājas rupjiem vārdiem.
Man šīs lietas būtu signāls, ka tās ir beigas. Bet nu uzbļaušana vai "mētāšanās ar vārdiem" man likās, ka ir sastopama jebkurā ģimenē, laikam jau kļūdos. Ceru, ka mums izdosies to atrisināt un arī spēsim visu izrunāt mierīgi, kā jūs te meitenes spējat, es tiešām tā arī vēlētos :)

28.03.2018 15:47 |

chérr

2558

Reģ: 01.04.2014

Hmm, nu man gan gadās pateikt "es tevi nemīlu", "es šķiršos no tevis", "ienīstu tevi"

Es arī tādas frāzes nepaciestu un reāli arī aizietu prom. Tāpat man vīrs nekad nesaka šādas lietas, jo mēs abi nopietni uztvertu, ja kas tāds tiktu pateikts. Bet tie esam mēs.
Ja autorei draugs saka pretī tādas pašas lietas, tad abiem tā patīk strīdēties un viņiem tas liekas normāli, tur nav ko pārmest :-D Man pašai draugu lokā ir tāds pāris, vienmēr nobrīnos, bet saprotu, ka viņiem tā pierasts, viens otru atraduši. Bet ja draugs nesaka neko tādu pretī, tad autore gan būs no mēness nokritusi, ja vēl līdz šim nav sapratusi, kāpēc draugs iet gulēt uz dīvāna un nepiekāpjas pirmais, jo tādi vārdi ne visiem ir pieņemami!

28.03.2018 15:54 |

Fiore

969

Reģ: 21.08.2016

Bet nu uzbļaušana vai "mētāšanās ar vārdiem" man likās, ka ir sastopama jebkurā ģimenē, laikam jau kļūdos.

Tiesam kludies. Un ne tikai virietim jastrada ar komunikaciju, bet ari tev pasai.

28.03.2018 16:08 |

Greja-a

201

Reģ: 19.06.2012

Labi, ko jūs darītu tagad manā vietā? Pielabinātos vakarā vai ignorētu ?
Un vai kāda ir bijusi uz pāru psihoterapiju centrā Līna? Atsauksmes?

28.03.2018 16:15 |

Nerea

5954

Reģ: 08.07.2013

Bet nu uzbļaušana vai "mētāšanās ar vārdiem" man likās, ka ir sastopama jebkurā ģimenē, laikam jau kļūdos.

Jā, un visi vīri sit savas sievas :D
Tādas lietas sastopamas nevis jebkurā ģimenē, bet gan neveselīgās, toksiskās attiecībās. Normālās attiecībās neviens NEKAD nesaka "es tevi nemīlu". Nekad. Un arī dusmās piedomā, ko saka, jo ļoti ciena otru cilvēku.

28.03.2018 16:16 |

Greja-a

201

Reģ: 19.06.2012

Nu man tiešām apkārt visi kādreiz uzbļauj viens otram, gan vecāki ir bļāvuši, gan vecvecāki, bet visi ir kopā gadiem. Man tiešām prieks, ja jums visām ir tik lieliskas attiecības un ģimenē arī nekad nav neviens strīdējies un bļāvis, man apkārtējiem ir savādāk. Sišanu nu gan neuztvertu par normu, bet nu pacelt balsi strīda laikā likās saprotami. Jebkurā gadījumā, labprāt tiešām gribētu to visu mainīt un priecātos, ja mēs spētu abi izrunāt visu mierīgi bez balss pacelšanas. Bet es nezinu, ar ko sākt un kā to mainīt :(

28.03.2018 16:23 |

Nerea

5954

Reģ: 08.07.2013

Tāpēc tu to pieņem kā normu, jo tev tas ieaudzināts, var teikt.

28.03.2018 16:24 |

57days

17280

Reģ: 29.01.2012

Nu paga... Mana ģimene, mēs daudz strīdamies. Bļaut nebļaujam, bet paaugstinātos toņos kašķi iet uz urrā. Lai gan es esmu tāda pati, bet man tas riebjas un nē, es to neuzskatu par normu.
.
Ar visu to, ka man strīdu laikā mēdz ienākt prāta riebeklība, par kuru es zinu, ka šitas gan riktīgi sāpinās to ķēmu, ar ko es strīdos (mūs visvairāk besī tieši tuvākie, tie, kuru sāpīgās vietas mēs zinām vai nojaušam), tiktāl vēl nav nonācis, lai es to pateiktu. Jo, nu, citējot senu tautas parunu, izlietu ūdeni nesasmelsi. Tas ir pateikts, un nekāds "bet es to nedomāju" to atpakaļ nepaņems, neizdzēsīs.

28.03.2018 16:36 |

Zinas tante

2520

Reģ: 30.01.2017

Vērojot bļaušanas un psihozes mātes līnijā, esmu lieliski novērojusi, cik drausmīgi tas izskatās no malas, kādu iespaidu atstāj uz citiem, uz situāciju kopumā un galu galā uz sevi. Arī līdzi tad nāk vēlme pēc pažēlošanas.
Savā ziņā varu priecāties, ka esmu daudz no tā mācījusies, lai nevienās no savām attiecībām ko tādu neienestu. Pat balss pacelšanu, jo ar kurlajiem vēl neesmu tikusies un citu iemeslu balss pacelšanai neredzu.
Drauga ģimenē atkal visi ļoti mīļi un mierīgi; pretēju viedokļu apmaiņas, kas nav retums notiek brīnišķīgi civilizētā veidā, visiem uzklausot vienam otra argumentus, sāpi un viedokļus.
Tā arī mūsmājās nekad vēl nav notikusi balss pacelšana, nezinu, kam jānotiek, lai sāktu bļaustīties kā tādi ielas plenči.
Un ja man strīda karstumā paziņotu, ka mani nemīl, es ne vien uz dīvāna aizietu gulēt, bet pie mātes, draudzenes vai kur nu. Un ar visām mantiņām visticamāk.

28.03.2018 16:39 |

Greja-a

201

Reģ: 19.06.2012

Ok. Kāda var ieteikt, kā to mainīt/risināt? :)

28.03.2018 16:39 |

Mame

140

Reģ: 25.05.2017

Tiec pāri savam ego un viss. Ja otru cilvēku mīl, var piekāpties. Un vienkārši sāc atvainoties par saviem vārdiem. Un negaidi,kad viņš nāks pie tevis. Ej solīti pretī.
Bet vispār-izņem to drausmīgos vārdus no savas mutes.

28.03.2018 16:44 |

Zinas tante

2520

Reģ: 30.01.2017

Pirmkārt kontrolēt ko un kā pats runā. Ja otram aiziet augstie toņi, apstādināt viņu, piedāvāt, lai iepauzē un nomierinās. Ka runāsiet kā cilvēki, nevis kā meža ļautiņi. Klausīties otra viedokli, līdz galam, nepārtraucot, un argumentējot savējo, kad ir sava kārta runāt. Nonākt pie vidējā aritmētikā, win-win situācijas, kur abi ir ieguvēji.

28.03.2018 16:44 |

Vasja

237

Reģ: 17.03.2018

Strādā ar sevi. Pašattīsties, izglītojies. Tev jāpieņem un jāpårslēdzas uz faktu, ka tagad tev ir milzu atbildība, kā pasauli redzēs un uztvers tavs bērns. Tev jānoliek sevi malā un jākoncentrējas uz viņu. Ja tavs puisis ir kaut cik sakarīgs, agrāk vai vēlåk sekos tavam piemēram.
Šim vakaram - pielabinies. Ne sevis dēļ. Skaries uz lietām plašāk. Lai uz pasaules un jūsmājās valdītu miers, laime un satticība. Vai tad tu to negribi?

28.03.2018 16:57 |

Greja-a

201

Reģ: 19.06.2012

Paldies meitenes par ieteikumiem, visu ņemšu vērā. Vienīgi baidos, ka pielabināšos, piedomāšu, bet viņš turpinās, kā līdz šim. Vakardienas situācijā es pateicu tikai to skarbo teikumu, ka netaisos divas nedēļas nogales pavadīt ar viņa radiem. Jā, laikam vajadzēja pateikt to savādāk, kā iepriekš viena meitene rakstīja tam piemēru. Bet nu vienmēr ir grūti tik ļoti piedomāt, pašai arī nešķiet, ka tas bijis kas baigi trakais, ka tā pasaku, bet laikam jau jācenšas kļūt labākai un jādomā, kā es visu pasaku un jāmēģina jau sākumā runāt mierīgi un pozitīvi ar otru, kaut gan šķiet, ka vaina vairāk viņā un viņa nervu sistēmā. Būs jau jāsāk ar sevi, tā jau ir. Bet nu grūti man būs šovakar pielabināties, jo baigais aizvainojums, ka viņš šitā pret mani, savu topošo bērna māti.

28.03.2018 17:08 |

57days

17280

Reģ: 29.01.2012

Tak nevajag pielabināties, pasaki, ka pateici, ka negribi 2 ned ar viņa radiem ne tāpēc, ka radi nepatīk, bet tāpēc, ka fiziski slikti jūties. Ja nu gadījumā viņš ir to uztvēris kā nepatiku pret radiem. Izskaidrot mierīgi savu pozīciju var bez pielīšanas, pielabināšanās un uķi putji.
.
Manuprāt, atvainoties par sarunātajām muļķībām (un tādas bija) var arī bez pielabināšanās.

28.03.2018 18:25 |