21. gs. sievietei rokdarbus vairs neprot?

Es arī uz rokdarbiem esmu tizla. Bet tūlīt čāpošu uz pastu un stiepšu mājās šujmašīnu. Nekad mūžā neesmu sašuvusi nevienu vīli ar mašīnu, es pat nekad tuvumā neesmu pētījusi tādu. Varēšu mācīties diegu ievērt, vīles dragāt utt. Man laika daudz, tikai pacietības maz.

Tādas iemaņas jau nu par sliktu nenāk. Būtu briesmīgi, ja pie katra mazākā darbiņa jāmaksā un galvenais jāmeklē kāds, kurš būs gatavs to izdarīt. Nav jau tāpēc jāada kalniem, bet nu ar adatu un diegu tā kā jebkuram bērnam pat būtu jāmāk apieties. Arī vīriešiem. Tāpat spuldzīti ieskrūvēt vai vēl kaut ko abi var noteikti. Vīrietim arī jāmāk uzturēt mājas kārtībā, citādi nu kāds tur vīrietis.

Mums bija jāada zeķes, cimdi, džemperis. Šuvām priekšautu, naktskreklu. (Varēja arī šūt kā kleitu, lai varētu normāli valkāt, tikai bija bez oderes un vienkārša ļoti man. Tamborējām somiņas, izšuvām utt.utjpr.

Pogu māku piešūt, caurumu aizlāpīt arī protu.. skolā gan regulari izšmaucu mājturībā, bija izteikta nepatika pret rokdarbiem :-)
Interese par tamborēšanu radās krietni vēlāk pēc skolas. Jāatzīst, ka adīšana/tamborēšana ir dārgs prieks, ja esi nedaudz izvēlīgāks meklējot dziju.

Serēna - man nebija jāada džemperi. Tikai zeķes.
Šūšana mums arī nebija.

Vai tad visām nebija jāada džemperi?
Man bija.

Māku gan šūt, gan adīt, gan tamborēt, gan batikot un vēl visādus brīnumus, bet visvairāk man patīk izšūt..
ļoti piekritīšu šim te:

Nedomāju, ka visām to vajadzētu mācēt, tiešām reālas vajadzības vairāk nav, bet konkrēti man vnk patīk būt daudzpusīgai un mācēt viskko

Vienīgais, kas man noder, ir šūšana. Ar šujmašīnu daudzus apģērbus esmu sev iešuvusi, pāršuvusi, garinājusi un īsinājusi, šuvusi mājas lietas visādas.. Ir noderīgi to mācēt, piemēram, vajag atšūt aizkarus, jo par gari nopirkti (man nestandarta māja, viss vai nu par garu vai par īsu), bet nu nav tā, ka pavisam nevarētu bez tā.
Visu, ko māku, iemācījos mājturībā. Skolotāja nebija īpaši forša, ienīdu šo priekšmetu un mums prasības bija nu taaaadas, tik apjomīgi darbi bija jātaisa.. Vienreiz pat vajadzēja adīt sev džemperi. Laikam to visu moku dēļ nu galīgi nepatīk adīt

Ir rokdarbi, kurus protu teorētiskā līmenī (tas ir, ja vajadzētu, tad ātri vien iemanītos arī praktiski), ir rokdarbi, kuri nepadodas (galīgi nedraudzējos ar šūšanu, visādām zīmēšanām, krāsošanām, līmēšanām), un ir tādi, kas padodas, taču ikdienā tāpat ar tiem nenodarbojos. Taču nekad jau nevar zināt, kas cilvēkam kurā brīdī dzīvē var noderēt. :)

Es māku daudz ko- gan adīt, gan tamborēt, gan pogu piešūt, gan vnk šūt, salāpīt, gan ar šujmašīnu sašūt/iešūt kko ja vajag, un jā, tā man arī mājās stāv :D Kkad uznāca iedvesma, uzadīju sev šalli, neko super sarežģītu nemāku, bet pamatlietas visur sanāk ļoti labi un process arī man.. neteiktu, ka patīk, bet nomierina, novērš domas utt. Nedomāju, ka visām to vajadzētu mācēt, tiešām reālas vajadzības vairāk nav, bet konkrēti man vnk patīk būt daudzpusīgai un mācēt viskko :D

Vienu varu pateikt ja mana omīte nebūtu bērnībā iemācījusi šūt,tad diezvai to prastu, adīt nosacīti māku(labiski un kreiliski māku) un tikai šalli :-) un pogas ar protu piešūt un caurumu aizlăpīt:-D

Piešūt pogu māku. Viss. Nemāku adīt, tamborēt, ielāpus likt. Ja vajag, varu kopā sašūt divus auduma gabalus. Šķībi, greizi, bet varu. Bet nu, dzīvojam laikmetā, kad teju visu var nopirkt, tāpēc, manuprāt, tādas lietas kā rokdarbi vairs nav nepieciešamība, bet hobijs.
Skolā piespiedu kārtā nācās adīt un tamoborēt. Nu neesmu un nekad neesmu bijusi adītāja un tamborētāja. Uzrakstīt domrakstu, kurš sastāvētu no 5000 vārdiem? Viegli! Uzadīt šalli? Neiespējamā misija. Offtopic, bet tieši tāpēc man vienmēr besījis tas, ka tādos mācību priekšmetos kā mājturība, vizuālā māksla, mūzika un sports tiek liktas atzīmes. Nu, ko man darīt, ja man rokas aug no pēcpuses? Ko darīt, ja balss kā aitai? Ko darīt, ja nevaru paskriet ātrāk par citiem? Sēdēt otrgadniekos, jo nemāku zīmēt/adīt/spēlēt tautas bumbu?
P.S. Sorry, sacepos. Skolas gadu sāpe par divnieku joprojām kaut kur dziļi iekšā sēž.

Es esmu tā meitene, kas pat pogu nemāk piešūt. Ārprāts! :D
Ja vajadzēs, atradīšu veidu kā piešūt, bet neesmu ne reizi bijusi tādā situācijā, kad vajadzētu. Un neko, dzīva esmu, bērnam arī neviena pati poga nav izkritusi, kura būtu jāpiešuj. Rokdarbi (tamborējumi un adījumi) man ļoti nepatīk - nemāku es novērtēt tādas lietas. Ir forši, ja kādai tas patīk un to dara, jo tas vairo iekšējo prieku, bet tas nav man un no tā es izvairos kā vien spēju.

Ir tikai labi un forši, ja arī vīrietis māk to pogu piešūt. Tāda ikdienišķa lieta. Tāpat patīk un uzrunā tādi, kas māk kaut ko arī sataisīt mājās, ka nav visu laiku jāsauc sazin kāds, kurš aizņemts, negrib, slinkums, darbu daudz, jo nu nav jau viņa mājas, kur kaut kas tek, pil vai jānomaina. Nevaru iedomāties tādu, kas neko no mājas vīriešu darbiem nemācētu, man liekas, tad baigi traki.

Pati šalli uzadīt protu (:-D), tamborēt gan vairs nē. :-D Toties šuju, sev kleitas, svārkus, kādu topu, uzšuvusi esmu arī mēteli. Apkārt +/- mana vecuma sievietes (jaunietes?) ir kas neprot, pat pogu iešūt, ir tādas, kuras ada un šuj ne tikai sev. :-)
Kā arī ar vien biežāk dzirdu no apkārtējiem, ka ir vēlme mācīties šūt. Tā, ka nav tik traki ar tiem rokdarbiem, uzskatu, ka tas it tā pat kā ar jeb kuru citu hobiju/brīvā laika pavadīšanu, citiem patīk, citiem - nē.

Mana mamma ada un tamborē kā traka, it īpaši ziemā, kad lauku darbi nav jāveic. Tamborē sev kleitas, ada jakas, visiem mazbērniem, radu berniem un man ada cepures, šalles, zeķes, čībiņas, tagad, apguvusi internetu, sērfo pa pinterestu un meklē jaunas idejas, skatās youtube video, nu, uz pilniem apgriezieniem, bet mani gan tas pagaidām neaizrauj. Mamma atzinās, ka pašai jaunībā ar diez ko nepatika adīt un tamborēt, tikai ar gadiem sāka nopietnāk tam pievērsties. :-D
Tā, ka nebrīnos, ka 20gadīgas meitenes nesēž mājās un neada.
Toties, es sev pati varu uztaisīt sudraba gredzenu vai citas rotas, cik daudz sieviešu to protu, m? :-D

Varēja izvēlēties jā, daudz kur tā. Bet reti jau reāli tā darīt kāds gribēja, palika, kur ir.

man mājturība bija tīrās mocības, tāpat kā zīmēšana. nu neesmu es nekāds radošais cilvēks. mājturībā ļoti centos, ar asarām acīs mājās adīju un miljoniem reizi ārdīju ārā un sāku no jauna,bet tāpat nekas prātīgs nesanāca. mājturības skolotāja redzēja, ka cenšos, bet nesanāk, tāpēc dažreiz pavilka atzīmi uz augšu. pēc skolas beigšanas pāris reizes meģināju kaut ko uztamborēt vai uzadīt, bet rezultāts nebija pārāk iepriecinošs un metu mieru. pieļauju iespēju, ka kaut kad nākotnē esot stāvoklī mēģināšu vēlreiz, būtu forši kādas zeķītes, sedziņu uzmeistarot savam bērniņam. piešūt pogu vai sašūt atirušu vīli gan protu. mans vīrietis prot dažādus vīriešu darbiņus, mašīnas remontu gan uzticam meistaram, lai gan pamatlietas prot pats izdarīt.

Personīgi protu visu- šūt, adīt, tamborēt, aust, mezglot. Un pietam labi, teicamniece rokdarbos un mākslā. Agrāk arī daudz ko darīju no tā visa. Vai tagad daru? Nē, nav pietiekami laika, grūti atrast vajadzīgos materiālus, un patiesībā- slinkums. Visu var nopirkt, un piegrūst māju ar pašdarinātām lietām negribas, man manā mājā patīk minimālisms. Varētu darīt un pārdot, bet man nepatīk process, cenu kaulēšana, runāšana tikties, kur kad, tikšanās pārnešana, utt..
Paskatoties, ko citi pārdod, reizēm uznāk smiekli, jo lietas 5 klases līmenī, bet katrs jau pelna kā māk

Varbūt formāli arī man bija izvēle, tikai neviens to nereklamēja?

Klases audzinātāja bija vismaz skolēnus par to bija informējusi. Domāju, ka vecāki arī zināja. Šeit gan verēja nospēlēt tas, cik vecāki konservatīvi un uzskata, ka meitenes pie meitenēm, puiši pie puišiem. Kā arī tas, cik bērns tajā pamatskolas vecumā pats ir gatavs iet pret straumi un neizvēlēties to, ko visi citi.
Bet par atvienoto priekšmetu, kur pieliek arī aktuālās prasmes, esmu tikai par, un domāju, ka vairums skolēnu vecāki to atbalstītu.

Cik nu es atceros no pamatskolas, bet mums bija izvēles iespēja, kuru mājturību izvēlēties.

Hmmm... Varbūt formāli arī man bija izvēle, tikai neviens to nereklamēja? Īstenībā tā varētu būt. Jebkurā gadījumā domāju, ka visiem jebkurā gadījumā būtu jāmācās viss. Principā mājturība varētu būt tas life skills priekšmets, kas varētu apklusināt cilvēkus, kas klaigā par to kā skola nesagatavo dzīvei. Paņemam 30% meiteņu mājturības, pievienojam 30% puišu mājturības un vel 40% ar aktuālajām prasmēm, kas šobrīd varbūt programmā nav un voila! Ideālais priekšmets :-D