Pēcdzemdību depresija?

Nu nez, ej pie psihiatra vai kaut kādu sieviešu konsultāciju or smthng.

Jā, pēcdzemdību depresija.
.
Kur tu dzīvo?

Jā, laikam jāpierakstās pie psihiatra. (t)
Esmu no Rīgas.

Ar steigu meklē profesionālu palīdzību. Jau pusgadu tev ir ielaista smaga pēcdzemdību depresija. Un pati tā nepāries. Ja vēlies, varam parunāties privāti.

Pilnigi saprotama situacija. Berns ir pusgadu vecs, tatad var iztikt bez 4-5 stundas bez mates piena. Turklat jau var piebarot. Un prom no majas, pastaigat pa parku, sajusties ari cilvekam, ienakt veikala un bez steigas pastaigat, uz kino, koncertu. Vienalga kur. Kaut vai viena. Vai ar draudzeni. Vel varetu interneta sakomucet jaunakam maminam, satikties uz pastaigam. Ja virs tevi saprot, tas jau ir labi. Vel var ar kadu specialistu parunat.

Ko jūs kladzinat pa pēcdzemdību depresiju? Neesat ārstes, lai uzstādītu diagnozi.
Bet pameklē terapeitu, kas specializējies uz šādām situācijām, piemēram, Diāna Zande.
Vissliktākais ir tas, ka Tavs vīrs un ģimene Tevi neatbalsta...

Autores rakstītajā bija, ka vina nelaujas palidzet.

vīrs bēg no mājām, jo nespēj izturēt manu mūžīgo garstāvokļa maiņu
māsas lūdzu atbraukt ciemos kādreiz, saku, ka man vientuļi, atbilde tikai - ok,ok,ok...bet neviens tā arī neatbrauc

nu, nez, nez....
Bet tas, ka Tev ir jāizvēdina galva, tas ir fakts.

Varbut tavs dzivesveids pirms berna bija aktivs. Nebrauc masas ciemos, brauc pati. Dodies pati. Tev japaskatas uz so visu savadak. Berns aug. Klus aktivaks. Jau piebarot var sakt. Man liekas klust tikai vieglak.

Ja virs pats piedavaja pasedet ar bernu, tad izmanto un izvedini galvu. Ja uztraucies par bernu, ka nevares iztikt bez tevis, tad biezi vien tas ir velti. Ja mammas nav blakus, berns biezi vien pat uzvedas savadak. Un tu pati atgriezoties, busi jau sailgojusies bec maza. Tu jutisies labak un berns mazak cikstes.

Bērns neēd piebarojumu, esmu jau piedāvājusi. Pat aizgāju līdz maisījumam, neņem. Arī manu atslaukto pienu neņem. Un vīrs piedāvā mums atpūsties kopā uz nedēļu, atstāt bērnu viņa vecākiem, bet es nevaru tieši tā iemesla dēļ, ka viņa ēd tikai mani...to es uzreiz nogriezu saknē, man šķiet - kā var nesaprast, ka tas nav iespējams?

Sorry, ka lienu ne manā tēmā (man nav bērnu), vienkārši sāku lasīt un ienāca prātā jautājums - kad tas viss sākās? Uzreiz dzemdību dienā? Vai kā? Kāpēc tas sākās? Un ko par to saka pediatrs? Tas taču nav normāli, ja bērns visu laiku, nonstopā ir čīkstulīgs?
P.S. pievienojos 57days ieteikumam par speciālista apmeklējumu, kaut vai ņem bērnu padusē un ej.

Bērns neēd piebarojumu, esmu jau piedāvājusi. Pat aizgāju līdz maisījumam, neņem. Arī manu atslaukto pienu neņem. Un vīrs piedāvā mums atpūsties kopā uz nedēļu, atstāt bērnu viņa vecākiem, bet es nevaru tieši tā iemesla dēļ, ka viņa ēd tikai mani...to es uzreiz nogriezu saknē, man šķiet - kā var nesaprast, ka tas nav iespējams?

Spiežot pēc šī, nav gadījumā tā, ka tu pati neatļauj citiem palīdzēt? Man šķiet, ka tev mazliet jāatslābst. Visticamāk tas arī ir iemesls kāpēc esi tik aizkaitināta, raudulīga un agresīva.
Tiešām, aizbrauciet atpūsties ar vīru - un kamēr jūs atpūtīsieties, bērns pieradīs ēst arī no citiem. Ja nevēlies doties prom uz nedēļu, varbūt pamēģiniet nedēļas nogali?!
Noteikti aprunājies arī ar speciālistu.

Sac ar paris stundam atstat bernu viram. Ari pa tam 4-5 stundam daudz ko var padarit, it ipasi ja dzivo Riga. Ja vel var bernu atstat uz dazam stundam vecvecakiem un tad kopa ar viru kaut vai uz kino aizbraukt. Neticu, ka neko berns need no piebarojuma. Darzenu, auglu biezenisi. Reizem ari bernu kadam atstajot var iedot kadu veikala noperkamu auglu biezeniti. Var atrast, ko tadu ko berns edis.

Ja tu esi ar mazo majas, ik pec cik stundam mazo baro?

Ir cilvēki, kuriem vienkārši ir nosliedze uz garīgiem traucējumiem. Daudziem tie "melnie" sēž iekšā, uz āru nenāk, jo nav bijis dzīvē nekas tāds, kas to attīstītu, tā teikt, dotu zaļo gaismu...(t) Daudzi ar to potenciālu tā arī nodzīvo visu dzīvi un viss viņiem ok... Tādi provokatori var būt jebkas, sākot ar narkotikām un alkoholu, beidzot ar dažādiem pārdzīvojumiem privātajā dzīvē - slikti nokārtoja eksāmenu, pameta draugs, nomira tuvinieks, atlaida no darba, piedzima bērns (kā šaja situācijā). Katram jau tas punkts, cik var panest, ir atšķirīgs. Zinu meiteni, kas aizgāja pa pieskari pirms 12.klases eksāmeniem, jo nenormāli stresoja, lai tik būtu labākā. Rezultātā šobrīd dzīvo kā dārzenis, neejot ārā no mājās un darot visādas dīvainas lietas.
Šeit es noteikti iesaku speciālistu un pēc iespējas ātrāk, lai visu šo putru neielaistu vēl dziļāk un nenodarītu pāri gan sev, gan apkārtējiem. Galvenais ārstu klausīt un darīt, ko saka.

kad tas viss sākās? Uzreiz dzemdību dienā?

nē, protams ne. dzemdību dienā, šķiet, biju laimīgākais cilvēks pasaulē. arī kādas 2 nedēļas pēc dzemdībām. protams, raudāju daudz tās divas nedēļas, bet vairāk no lielas mīlestības - skatījos uz bērnu un neticēju, ka tik burvīgs cilvēciņš tagad ir manā dzīvē. raudāju arī aiz lielas mīlestības pret vīru, varēju piezvanīt viņam, izdzirdēt balsi un sākt raudāt. tas periods, laikam, bija tas, ko sauc par baby blues.
Sākās viss tieši pēc tām divām nedēļām - bērnam sāpēja vēderiņš, vajadzēja nēsāt uz rociņām, palīdzēt izspiest purkšķus, tas viņa daudz raudāja, es raudāju līdzi, bet, nu, jau ne aiz lielas mīlestības, bet aiz tā, ka uzskatīju sevi par nekam nederīgu mammu, kas neko nesaprot kā palīdzēt. Tad arī sāku "zāģēt" vīru, likās, ka viņš vispār nepalīdz, ar visu man jātiek galā pašai, zvanīju viņam un runāju riebeklības, provocēju uz strīdiem.
Ap 3 mēnešiem bērnam kolikas pārgāja, viss bija labi kādu laiku, bet ik pa laikam iekritu apātijā, cik viss ir vienveidīgs, kāda rutīna, utt. Centos tikt pati ārā no tā, meklēju lietas, kas man patīk - kafija pastaigas laikā, audiogrāmata, utt. palīdzēja, bet ne uz ilgu laiku. Ik pa laikam bija problēmas ar krūtsbarošanu, bērns atteicās no krūts, neēda vispār, kā ieraudzīja krūti, sāka raudāt, pie tā visa - maisījumu neēda. Tad ļoti palīdzēja vīrs, bija blakus tajā brīdī un emocionāli mierināja, bet jāsaka, ka tas bija periods, kas mani arī morāli noēda. Vainoju sevi, ka neizdodas pabarot bērnu un krūts jācenšas iesmērēt iekšā kā kaut kādu mēslu, atvainojos, bet tā es jutos.
Pēc tam atkal bija kritieni un cēlieni, kad viss šķietami labi, tad viss atkal neglābjami slikti.
Ap 5 mēnešiem sāka nākt zobi un kaprīzes. Lai gan es nezinu vai tie ir zobi, vai vienkārši mans stāvoklis. Jo uz to laiku es sāku izjust tās agresijas lēkmes, domas, ka labāk es nomirtu, atdot bērnu kādam, uzbļaut viņai.......tā kaut kā.
Čīkst bērns ne jau tāpat vien, to es saprotu...tagad rāpo, cenšas sēdēt un visu laiku atsit galvu kaut kur un tad raud. Grib kaut ko, bet nevar dabūt - raud. Es neļauju rozetēs līst - raud. Vispār jau viņa man ir ļoti mīļa, mēdz pieglausties savās raudāšanās lēkmēs, tad es saprotu, ka viņai esmu vajadzīga, bet biedē tas, ka saprotu to ar galvu, ar sirdi neko nejūtu. :'-(

Tev neviens seit nevar palidzet, tikai ieteikt. Nemekle iemeslus, kapec nevar.

Tu esi sev uzstādījusi pārāk augstas prasības, pārāk daudz sevi vaino un pārāk daudz streso. Tev jāapzinās tas, ka tu esi tikai cilvēks, tādas problēmas kā tev ir ļoti daudzām sievietēm. Pirmkārt, atrodi psihoterapeitu Rīgā un uzsāc psihoterapiju. Otrkārt, sadraudzējies ar citām jaunajām māmiņām - būs tev kompanjones pastaigām un arī ātri sapratīsi, ka neesi vienīgā ar šādām problēmām ;-)

sola1, baroju ik pēc 2h.
Jā, tiešām neko neēd. Esmu jau izmēģinājusi gan pirktos burciņu biezeņus, gan pati gatavoju, gan augļu, gan dārzeņu, gan putras. Maksimums apēd vienu karoti pagaršot, to pašu izspļauj un tad viss mute ciet un ja centīsies tomēr iedot, asaras pa gaisu. Domāju, varbūt tad pamēģināt bvē, bet tur notiek tikai spēlēšanās ar ēdienu un kad sāksies tiešām nopietna ēšana un tā, lai var aizstāt krūts ēdienreizi nav skaidrs.
Par speciālistu - paldies, pierakstījos.