Cik bieži gada laikā vajag apmeklēt kapus?

labi, ja pašai šķiet svarīgi apmeklēt kaulu čupu zemē. bet ja to dara, jo tā vajag...

labi, ja pašai šķiet svarīgi apmeklēt kaulu čupu zemē. bet ja to dara, jo tā vajag...

Ja tas attiecināts uz mani, tad es nedaru to tāpēc, ka vajag. Mana vecāmāte ir pārāk veca, lai viena pati aizbrauktu uz kapiem. Kad esmu Latvijā, pati braucu, pirms tam pērku ziedus, domāju kā sakombinēt krāsas, lai gaumīgāk izskatītos. Tāpēc nē - es nebraucu tāpēc, ka vajag. Es braucu tāpēc, ka to, ko Tu uzskati par kaulu čupu, es uzskatu par cilvēkiem, kuri man bijuši, ir un būs dārgi!
Fiestar, paldies Tev! Tiešām.

es rakstīju 'ja' :)

kaulu čupu zemē

Ja tāda attieksme, tad priekš kam vispār glabāt? Tad jau labāk kremē. Tā vismaz ātrāk par čupu pārvērtīsies, kuru varēs izbērt miskastē.

Kapu kultūra man ir tuva tēma - manai ģimenei pieder kapsēta un es tur tiku vesta 2x nedēļā kā minimums (brīvdienās), bet bieži sanāca ar vecvecākiem braukt pat darbadienās un tur uzkopt. Es praktiski jutu to nāves dvašu tur esot un diezgan agri uzzināju, kas ir nāve. Ļoti daudz bērēs esmu bijusi - esmu redzējusi kā ļoti daudz svešinieku mirst un tiek apglabāti. Un savam bērnam neko tādu nenovēlu redzēt, sajust un piedzīvot tik mazai esot. Tāpēc es no kapiem izvairos un man tiešām nepatīk tā aura, kas tur valda, īpaši, ja nesen kāds ir apglabāts. Nesen (4 gadus atpakaļ) nomira vectēvs, kurš man bija kā tētis un uz viņa kapiem esmu bijusi tikai 1x - kad viņa urna tika apglabāta. Tuvākajā laikā neplānoju doties - es zinu, ka viņa kapavieta ir aprūpēta (jo citi ģimenes locekļi apkopj) un zināju arī, ka viņam tādas lietas neinteresē. Viņam arī nepatika būt tajos kapos un atceros, kā katru reizi, kad ome lika braukt, viņš smagi nopūtās.
Un es nedomāju, ka mans pienākums ir rūpēties par kāda aizgājuša cilvēka kapavietu - es saprotu uz turieni doties, ja cilvēks tuvs un parunāties ar viņu laiku pa laikam, bet ne jau visu laiku braukt, stādīt, grābt (kā mana ome to darīja).
Ironiskā kārtā - ome pati grib tikt kremēta un negrib sev kapavietu, jo negrib to uzlikt par pienākumu saviem bērniem un mazbērniem - rūpēties par viņas kapiņiem.

Nosodoši var būt tikai tad, ja neiet uz savu pašu tuvāko kapiem (vecāki, bērni, brāļi-māsas), bet katram jau tie tuvākie ir citi.
Pati pēc savas iniciatīvas viena pati neesmu gājusi uz kapiem, bet jāatzīst, ka man tur patīk. Līdzīgi kā baznīcā - parādās pietāte pret dzīvi.
Ja kapi rada kaut kādas ne tādas emocijas, var jau arī neiet, bet tad noteikti ar kādu jāsarunā, lai sakopj kapa vietu, jo tā tomēr ir cieņa pret aizgājēju.
Vispār skumja tēma, asaras sariesās..

Maniem bērniem tādas raizes atkritīs
Ar vīru runājām ka mūs abus ir jākremē un pelnus jaizber kaut kur jūrā vai tamlīdzīgi.

kad nav kur likties ar tiem saviem pelniem - tad jāpiesārņo ūdens, kur dzīvo dzīva radība vai jākaisa debesīs, kuri citiem krīt uz galvas ...

Nu. manā ģimenē kapu kultūra ir cieņā. Zinu, ka kādreiz, visticamāk, arī došos uz kapiem regulāri. Tiesa, man šķiet, ka ar pāris reizēm gadā pilnībā pietiks. Pašlaik mamma dodas tur vairākas reizes mēnesī, man tas tomēr šķiet par daudz. Šad tad protams palīdzu... Bet piekrītu idejai, ka pārvērst kapsētu mazdārziņa ir so-so ideja. Bet.. palasot, ka te cilvēki vispār nedodas uz kapiem, no vienas puses ir saprotams. Kaut gan laikam no svara ir, kas tajos kapos apglabāts - ja attālākie un ne visai tuvi radi, tad tas ir saprotams, bet ja vistuvākie, piem., bērni, vecāki, vecvecāki, tad tā gan nepatīkami paliek..
***
Un arguments par to, ka tuvinieku piemiņa ir sirdī un lai atcerētos viņus nav jādodas uz kapiem, izraisa rūgtu smīnu, piekrītu Sadie, tās ir tikai atrunas.. Kāpēc tad bildēties, ja jaukas atmiņas var glabāt savas atmiņas nostūros? Kāpēc iet uz skolas salidojumiem, ja kursabiedrus taču var atcerēties tāpat? u.c.
***
Un jā, vazāties par svešiem kapiem ir OK, bet apkopt savu tuvinieku kapus gan ir nevajadzīgi..

Latviešu kapu kultūra ir mazliet dīvaina pasaules kontekstā. Ja dzīvos kaut uz pusi tā apčubinātu un apciemotu kā mirušos
Kapus neapmeklēju, mirušos var atcerēties un pieminēt arī citur. Apčubinu un apciemoju dzīvos. Mirušajiem tik un tā ir vienalga- viņi atrodas citur.

Precīzi manas domas.
Esmu arī savai ģimenei teikusi, ka ja nomiršu pirms viņiem, lai mani neapglabā zem zemes, bet lai dedzina.

Kad esmu Latvijā, pati braucu, pirms tam pērku ziedus, domāju kā sakombinēt krāsas, lai gaumīgāk izskatītos.

Sadie
Vai ciemojoties Latvijā, tu pērc ziedus, kombinē krāsas arī visiem dzīvajiem radiem? Vai tikai uz kapiem ved?

Līga151 tu stulba esi? :D te pat nav vērts ko diskutēt....

Vai ciemojoties Latvijā, tu pērc ziedus, kombinē krāsas arī visiem dzīvajiem radiem? Vai tikai uz kapiem ved?

Tēma ir par kapiem, tāpēc par kapiem arī atbildēju. Tas, ko vedu vai dāvinu dzīvajiem radiem, lai paliek ārpus kapu tēmas un apspriešanas.

Viedā Minka Domāju, ka nav jābūt Sadie, lai atbildētu uz šādu jautājumu - dzīvos tuviniekus var samīļot, parunāt, pavadīt laiku kopā, arī dot tās pašas dāvanas svētkos utml.
Pret mirušajiem šādas ekstras vairs nevar izrādīt, taču ir citi veidi kā atcerēties, un "pabūt kopā".
>>
Es nezinu kā Jums, bet ikdienas steigā ne vienmēr ir "padomāt" un "atcerēties" savus mirušos tuviniekus, tāpēc neredzu kādā veidā speciāli izkārtotas dienas, kad var laiku veltīt piemiņas kopšanai, ir kaut kādā veidā kaut kas negatīvs vai liekulīgs.
Nestādos priekšā daudzu foruma lietotāju uzskatiem. Labi, Jūs gribat, lai kremē. Viss ok, bērni iebērs Jūs atkritumu konteinerā. Nav problēmu. Bet kāpēc ir kaut ko negatīvu jāizsaka par tiem, kas iet uz tiem kapiem un sakopj? Nezinu vai nepareizi sapratu Tava ieraksta zemtekstu, bet man tas izskatās samērā nievājošs.
>>
Pirms šīs tēmas nemaz nezināju, ka šis ir kāds diskutabls jautājums, jo biju 100% pārliecināts, ka normāli cilvēki, ja reiz radiniekiem kaps ir ierīkots, tad neaizlaiž nebūtībā. Laikam kļūdījos. Kāpēc dzimšanas dienās, kāzās fočējat bildes ar visiem viesiem? Tak atcerēties tāpat var, lieki izdevumi fotogrāfam.

Ja neviens neies, kurš tos kapus sakops? Lai gan ar tādiem uzskatiem būtu vienalga, vai atrok un izmet, uzrok pa virsu utt.

Cilvēki mirst visā pasaulē, bet mazdārziņus kapos ierīko vien nedaudzās valstīs- tostarp, Latvijā. :D Un kuram bagātīgāks apstādījumu daudzums, dzīvo ziedu un citu atribūtu, tas labāks piederīgais, vairāk mīl aizgājēju :-D Aizgājējam ir vienalga. Kapu kultūras ideja ir iespēja dzīvajam radīt ilūziju, ka aizgājējs vēl ir tepat, šai saulē. Protams, ja tic melnajai maģijai burvestībām, tad visu ko var sadomāties.
Ir valstis, kur kapi ir plāksnes, kas izvietotas smilšu klajumā vai zālājā- tos viegli apkopt un to dara kapu apsaimniekotājs.
Ir valstis, kur kremētos izvieto tādos kā lielos skapjos- uz katras urnas durtiņas ir kā piemiņas plāksnes ar gravējumu.
Ir daudz dažādu kapu veidu.

Es uz kapiem aizeju labi ja reizi divos gados. Nezinu kā būtu, ja man būtu nomiris kāds pavisam tuvs cilvēks, varbūt tad ietu biežāk, varbūt arī nē, tiešām grūti iedomāties. Nav jau tā, ka man kapos nepatīk, tur ir pat ļoti mierīgi, viss sakopts un skaists, bet tomēr šķiet nedaudz dīvaini, ka latvieši nu tik ļoti aizraujas ar kapu kopšanu - visi tie ziedi vienmēr svaigi (tātad jāiet vismaz reizi nedēļā), apstādījumi, kapu kopiņas, kas jāravē, nu gandrīz tā kā dārzs ierīkots - tas taču viss prasa lielas rūpes un darbu turklāt regulāri. Man jau šķiet, ka var to visu vienkāršāk. Tad vēl visi kapusvētki, svecīšu vakari - nu man liekas, pārāk jau nu pārspīlēta mums tā kapu kultūra.

Viedajai Minkai vienmēr problemas. To suņus ņem tikai muļķie, kapus arī kopt ir stulbi..
katrai tautai sava kultura, ir latviešiem kapu kultura tāda, un tā nebūt nav slikta, stulba vai nepareiza. Bet mums jau visam ir jābūt tā kā amerikāņiem vai citām nācijām.. sava pieeja lietām nedrīkst būt..
Visas tautas iet pie tuviniekiem uz kapiem, latvietis piedevām vēl piekops, kas aizņem 5-10 minutes. Liela muiža.
Neviens no maniem radiem dārzu neriko kapos. Cik novērots, pa kapiem ņemas lielakoties pensionāri.
Esot kapos, nekad nedomāju, ka aizgājējs ir tepat šajsaulē. Kapu kopa ir ierīkota un tā ir jāsakopj.
Blakus ir kapi kurus neviens nekopj - aizauguši, skats baiss.

Katrs cik grib, tik bieži iet. Kāda citiem daļa, ka viens iet vienreiz gadā, cits katru dienu. Nu ja nepatīk kapu kultūra - kāpēc sevi piespiest darīt to, kas nepatīk? Un ar kādām tiesībām citi nosoda tos, kam nepatīk? Jūs taču neviens nespiež, piemēram, no klints ar gumiju lekt, ja jums tas nav pieņemams.

Man šķiet, ka iešana uz kapiņiem un to apkopšana ir veids, kā palicējiem vieglāk samierināties ar tuvinieka zaudējumu. Tāpat kā bēres - viss process ir nevis mirušajam, bet dzīvajiem, lai viņi var atvadīties. Mirušajiem tiešām ir vienalga, bet, ja palicējiem šīs tradīcijas ar mazdārziņiem kaut kādā veidā palīdz, ļoti labi.
Iešanu uz kapiem kā pienākumu, lai tik ciema tantes netrītu mēles par radiniekiem, kas nekopj kapus, nesaprotu, bet es daudzas lietas dzīvē neizprotu. :-)

Aizdomājos par kapu tradīcijām. Nevar būt tā, ka tām tautām, kuras aktīvi kremē vai kapi ir ļoti cieši un kopā, bez mazdārziņiem (:-D, nebiju dzirdējusi šādu apzīmējumu), tas būtu kaut kā saistīts ar salīdzinoši lielu populāciju un/vai salīdzinoši mazu teritoriju uz vienu iedzīvotāju? Un uz tādas bāzes attīstījusies viņu kapu kultūra?