Cik bieži gada laikā vajag apmeklēt kapus?

(t)
Nav jāapmeklē obligāts skaits... Un fake ciemošanās vēl jo mazāk - kam tas vispār vajadzīgs?
Klausi sirdsbalsij.

Es varētu braukt uz turieni kaut katru dienu (man ir pietiekam E-talonu), bet man liekas, ka tas būs vēl sliktāk un izskatīsies kaut kā… neīsti.

Kam tas izskatīsies neīsti? Kas uz to skatīsies?

Nav tādas pareizās atbildes, cik reižu vajag..
***
Pirmkārt, tiešām jūtu līdzi un paldies Dievam, ka nesaprotu, kā Tu jūties... sakot godīgi, mammas zaudējums man liekas tiešām viena no smagākajām traģēdijām dzīvē.. un zinot sevi (es te tagad runāju, protams, teorētiski), es visticamāk ļoti daudz laika pavadītu kapos, t.i. brauktu gana bieži, lai būtu tur ar viņu (varbūt kādai tagad no malas creepy izklausās).. Nevaru ietērpt vārdos, bet kad aiziet tik tuvs cilvēks, liekas, ka daļa no Tevis mirst un mierinājumu, kaut vai daļēji, varētu rast pēdējā atdusas vietā.. Rakstot to visu, tiešām palika ļooti skumji un ceru, ka vēl ilgus gadus nepazīšu šo sajūtu :'-(
***
Bet.. kapsētu atmosfēra mani nekad nav biedējusi vai "žņaugusi". Tieši otrādi tur esot, iestājas miers un vienaldzība pret dinamisko dzīves ritmu, problēmām u.c., jo liekas, ka tā ir vieta, kas tiešām liek aizdomāties par svarīgāko

It kā nav pareizās atbildes, bet katrs skatās caur savu skatu punktu. Un kopš eju kopt tēta kapu, jāsaka, ka man ir ļoti skumji noskatīties uz pamestām, nekopāt kapu kopiņām, it sevišķi, ja aizgājējs tur neguļ ilgāk kā 20 gadus un visticamāk ka kaut kur pasaulē staigā kādi, kuri viņam dzīves laikā rūpēja un kuriem rūpēja viņš. Ar prātu saprotu, ka gan jau ir 101 situācija, kāpēc ir tā, kā ir, bet man ir skumji un viss. Un zinot to skuju sajūtu skatoties uz citu nekoptajiem kapiem, manī ir iekšēja vajadzība nepieļaut, ka tāds ir manam tētim. Ne vienmēr eju pati - ir jau arī citi ģimenes locekļi (mamma, brāļi un masas kā man tā tētim pašam), bet turu roku uz pulsa, lai kāds šajā rudnesziemā kāda bija ilgu laiku reizi mēnesī, siltajā periodā 2 reiz mēnesī, lielā karstumā un lapu periodā vismaz reizi nedēļā, ja ne biežāk, tur ir bijis un sakopis (un aplējis, ja karstums bez lietus). Tāpēc jā, ja es dzirdētu, ka teju nekad neiet pie mātes kapa, man liktos, ka ir par maz.

Cik tuvu atrodas, kā gribas - un galvenais jau, kas tur jādara, jākopj u. c.

Pēc tā arī vērtē.

hmm, burkāna jautājums...
ja kādam patīk tupēt pie kapa un 'saitēties' ar tur gulošo (varbūt vēl lēnām topošo) kaulu čupu, tad lai sēž. citu domas un uzskati ir pilnīgi nesvarīgi.

oi, atkal vecs...

Laba tēma.

Tētis nomira pirms pusotra gada.Kapos esmu bijusi vien 4 reizes,jo ilgi nespēju pieņemt,ka viņa vairs nav un man tas ir ļoti sāpīgi atrasties pie viņa kapa,tāpēc izvēlos nedoties uz kapiem.Mamma gan dodas tā sakot katru dienu.Sākumā mamma ļoti pārmeta to,ka es neaizeju uz kapiem,bet tad,laikam saprata,ka es uz kapiem neeju,ka esmu vienaldzīga,bet gan tādēļ,ka ļoti sāp,jo biju tēta meitiņa.Un dēļ tēta nāves retāk braucu pie mammas uz laukiem,uz savām dzimtajām mājām,jo viss apkārt atgādina tēti un vēl ir iekšējā naivā cerība,sevis apmāns,ka tētis pēkšņi parādīsies,bet tai pašā laikā zinu,ka tētis mani sargā no viņsaules:'-(:'-(:'-(

iekop tā, lai tie nav jākopj un tad nu cik nu sanāk, reizi piecos gados varētu ? neticu pēcnāves dzīvei, tāpēc neredzu jēgu no šīs kultūras.

Nav nekur noteikts, cik bieži vai cik reižu jābrauc uz kapiem,katram tas ir individuāli. Cits nevar aiziet uz kapiem, jo nevar pieņemt faktu. Es reāli nesaprotu par ko tevi varētu kāds nosodīt. Vrb tev ir amagi, tāpec tu turp nebrauc. Es pirmos mēnešus daudzas naktis pie tēva kapa vnk gulēju un raudāju, jo negribēju, lai dienā mani kāds redz.

Tieši gribēju rakstīt, ka ļoti gaumīgi izskatās tādas kapavietas, kur ierīkots viss tā, ka nekas nav jākopj. Protams, visticamāk nav lēts variants, bet nu, manuprāt, labākais gan.

"kapu kultūra" :D

mums pašiem mātes krustmāte jau gadus padsmit urnā tusējas pie māsas mazdēla; neko, nesūdzas :D

Kā to iekārtot un nokārtot, ir katra paša darīšana, bet kapiem jābūt sakoptiem. Ja pašam grūti iet uz tuvinieku atdusas vietām, var taču samaksāt cilvēkiem, kas tur biežāk uzturas vai kādam dienestam, lai sakopj tavus kapus tavā vietā. Ja tādu iespēju nav, tad jāiet pašam un "man ir skumji/grūti/sāpīgi" nav attaisnojums, lai ļautu kapiem aizaugt. Tas ir šausmīgi, ja pie dzīviem radiniekiem kapu kopiņas ir aizaugušas un pamestas.

Kā to iekārtot un nokārtot, ir katra paša darīšana, bet kapiem jābūt sakoptiem. Ja pašam grūti iet uz tuvinieku atdusas vietām, var taču samaksāt cilvēkiem, kas tur biežāk uzturas vai kādam dienestam, lai sakopj tavus kapus tavā vietā. Ja tādu iespēju nav, tad jāiet pašam un "man ir skumji/grūti/sāpīgi" nav attaisnojums, lai ļautu kapiem aizaugt. Tas ir šausmīgi, ja pie dzīviem radiniekiem kapu kopiņas ir aizaugušas un pamestas.

+++
Mans vectēvs aizgāja mūžībā, kad knapi biju uzsākusi gaitas 1.klasē, līdz ar to jau bērnībā sapratu, kas ir nāve. Mazliet vēlāk jau pati pieteicos braukt līdzi uz kapiem, lai tos sakoptu. Kad vēl dzīvoju Latvijā, uz kapiem braucu reizi 2-3 mēnešos, jo manī jau no bērnības tika ieaudzināts rūpēties ne tikai par dzīvajiem, bet arī mirušajiem. Nemaz nespēju iedomāties, ka varētu būt savādāk, jo tas, lai mani piederīgie atdusētos tīrā, sakoptā vietā, man ir tikpat svarīgi, cik tas, kādā vidē dzīvoju es pati. Zinu ģimenes, kurās, aizejot mūžībā vecvecākiem vai vecākiem, kuri par kapiem rūpējušies, jaunie tos pamet novārtā, jo nekad nav laika, daudz darba, visādas darīšanas, tas un šitais. Man tas šķiet pretīgi, taču, tai pat laik, parāda cilvēku attieksmi.

rūpēties par kaulu čupu -- jā, tas ir ļoti svarīgi.

rūpēties par kaulu čupu -- jā, tas ir ļoti svarīgi.

Tā kaulu čupa, kā Tu to sauc, gadījumā agrāk nebija cilvēks? Interesanta loģika tad beigu beigās sanāk - dzīves laikā cilvēks ir dievināts, mīlēts, vajadzīgs, svarīgs, bet, kad ir miris un apglabāts, pārvēršas tikai par kaulu čupu vien? Nezinu, protams, katram savs, bet es nešķiroju dzīvajos un mirušajos. Man cilvēks, cik bijis svarīgs savas dzīves laikā, tik svarīgs ir arī pēc nāves. Un, piedod atvaino, nē, man pat mute nevērtos vaļā, savu vectēvu, kurš man bija tēva vietā un kuru dievināju un mīlēju vairāk par visu pasaulē, nosaukt par kaulu čupu, par kuru vairs nav vajadzība rūpēties, tikai tāpēc, ka viņš ir miris. Ja godīgi, man trūkst vārdu.

Un jā, es esmu tā idiote, kura, aizbraucot uz kapiem, no putekļiem ar lupatiņu noslauka pieminekli, kapa kopiņu un, tam visam piedevām, vēl pusčukstus runāju ar apglabātajiem. Jā, un es ar grābekli krusteniski sagrābju smiltis. Jā, un es pat atļaujos izmest vecos ziedus! Jā, es ļoti labi zinu, ka viņi mani nedzird, jo tur, deviņas pēdas zem zemes, ir kauli vien, taču tie ir manu tuvāko, dārgāko cilvēku kauli. Un tajā sasodītajā bedrē es, būdams mazs bērns, pavadīju savu vectēvu, kurš, skaists un gluži kā dzīvs, gulēja zārkā savā glaunākajā uzvalkā. Un tagad, būdama pieaugusi, saprotu, ka skaistā vectēva vietā palikuši vien kauli. Un ka nav vairs mana dārgā, pasaulē mīļākā cilvēka. Taču es jūtu, ka vienīgais veids, kā varu būt tuvāk, ir aizbraukt uz kapiem, nolikt ziedus un izrunāties. Jā, izrunāties. Un izsmēķēt cigareti. Jo zinu, ka, ja viņš būtu dzīvs, mēs tā sēdētu kopā ārā, dārzā,uz soliņa, smēķētu un runātu par visu un neko. Tā kaulu čupa bija dzīvs cilvēks! Tāpēc es nevaru nomierināties, jo man riebjas lasīt to izsmejošo attieksmi! Jo tā aizskar! Un sāpina! Ļoti.

Kas jums skaitās viegli kopjami? Ka akmentiņi, ne smilts?