Kāpēc viņas lido projām?

cik sapistam (atvainojos) prātam jābūt, lai visu laiku rakstītu tādus murgus? (t) šeit vajadzētu uztaisīt tādas pašas slēgtās grupas kā cālī.

Vienīgā iespēja ir nekomentēt šī indivīda diskusijas un cerēt, ka tās nogrims pietiekoši ātri.

šeit vajadzētu uztaisīt tādas pašas slēgtās grupas kā cālī.

Esmu ļoti ar mieru.
Citādi tēli nedabū cepienu savās citās diskusijās un taisa jaunas.
Līdz portāla forums būs pilns ar mēsliem.

man šķiet, ka šī ir vienīgā reize, kad nokomentēju, jo reāli zb. es arī domāju, ka norimsies, bet cik ilgi tas jau notiek. cosmo vispār vairs nav lasāms.

Vismaz par jaunu tēmu būtu bijis.

aizturot elpu es viņu noskūpstīju

Šito tu kafejnīcā sēžot nosapņoji?:-D

Cik skatos, Lilit ir tikai kašķi un burkāna murgi. Nē nu protams meitenes te pīkst par to cik viņš ir kaitinošs, bet komentēt un atbildēt uz viņa murgiem jums patīk :-D

Jūs pašas cosmietes ento lapu garumā atbildat uz viņa diskusijām...tad nu nesūdzaties ka jums besī viņš ārā, tas kaut kā neiet kopā ar to ka viņa veidotajās diskusijās vienmēr ir vairākas lapas ar komentāriem, liekas dažām pat patīk viņam vienmēr kaut ko uzdirst, tas laikam ka lielākais dienas notikums.

Man, laikam, nedalec, kā var noskūpstīt kādu ar aizturētu elpu, bet varbūt es vienīgā tāda dīvaina. :D

Kā jau apsolīju, nākamais stāsts.

Gāju pa ielu blakus Origo. Sagribējās pī-pī. Piegāju pie meitenes paprasīt kur var to lietu pa lēto izdarīt, jo cik atceros Origo bija maksas tolčki (tieši tāpēc studentu gados varēju ilgi nečurāt). Jautāju. Vispirms meitēns mēģināja mani atšūt, bet pēc tam es pateicu viņai, ka esmu salsas dejotājs. Un viņa man sāka prasīt numuru. Es nedaudz ar viņu pieklājības pēc paspēlēju no sevis „ne, neesmu viens no tiem džekiem, kuri uzreiz dod savu numuru”, bet beigās tomēr iedevu savus ciparus. Pēc divām dienām viņai piezvanīju. Uzzināju, ka viņa dzīvo citā pilsētā. Uzzināju arī, ka viņai ir tas baigās princesītes knifiņš: viņa ir meitene, tāpēc viņa nebrauks pie manis satikties. Lai es braucot pie viņas. Man tas nepatika un es atteicos. Teicu, ka satiksimies vēlāk (kad man vajadzēs būt Jūrmalā pēc kaut kādam darīšanām).

Bet pēc pusnakts man viņa atzvanīja. Klausules otrā galā bija kaut kāds piedzeries puisis, kurš man draudēja. Man tas baigi nepatika. Pēc tam viņa man trīs nedēļu laikā zvanīja, bet es vairs nepacēlu. Pacēlu tikai pēc mēneša, kad viņa izdomāja piezvanīt pēc mēneša no cita numura. Baigi atvainojas, teica, ka tas puisis ir vienkārši viņas greizsirdīgs draugs un ka viņa grib ar mani tikties un pat gatava atbraukt uz Rīgu. Es piekritu, bet tuvāk uz sarunas beigām viņa atkal sāka spēlēt to princesīti un teica, ka tomēr būs labāk, ja ES aizbraukšu pie viņas. Man tas viss jau apnika un es piekritu. Aizbraucu. Aizgājām uz kafejnīcu un tur viņa man teica, ka drīz braukšot projām mācīties uz citu valsti. Ak tā likteņa ironija: man bija vesels mēnesis lai ar viņu satiktos, aiziet uz dažiem randiņiem un beidzot tikt „kojkā”, bet man vajadzēja stiept to gumiju līdz pēdējam, vai nē?

No otras puses, es nezināju, ka viņa vasaras beigās kaut kur braukšot. To es uzzināju tikai mūsu pirmajā randiņā, kad līdz viņas braukšanai projām bija atlicis tikai trīs dienas. Esmu pieaudzis cilvēks. Reālists. Tāpēc es sapratu: vai nu tagad, vai nekad. Man vajadzēja tikt iekšā viņas dzīvoklī. Un pats smieklīgākais, ka viņa pati deva man ieganstu to izdarīt: viņai piezvanīja vecmamma un meitēns teica man – „Vai negribi iepazīties ar manu vecmammiņu?”. Sākumā es biju priecīgs, izskatījās, ka meitene grib lai es tieku iekšā viņai mājās. Bet kad es uzreiz atbildēju: „Jā! Jā, ejam pie omes!”, viņa bija pārsteigta un pajautāja: „Tiešam? Tu gribi pie manas omes?”. Bet vēlāk es izdarīju fatālo kļūdu – kad mēs bijām netālu no vilciena stacijas, es viņai pajautāju: „pie tevis varēs palikt, ja es palaidīšu garam savu vilcienu?”. Es to speciāli pajautāju, jo bija jau vēls un negribējās uz nakti palikt vienam citā pilsētā ja nu gadījumā viņai tiešam nav vietas kur palikt. Viņa teica, ka nē, es nevarēšu palikt, jo viņiem tur nav vietas.

Un es aizbraucu uz Rīgu. Tagad saprotu, ka tā bija kļūda vaicāt to visu. Vajadzēja vienkārši ar viņu aizbraukt pie omes, pēc tam pateikt, ka es palaidu vilcienu, notēlot baigi nelaimīgo puisi un gan jau man atļautu palikt. Ja ne viņa, tad viņas ome. Un tur es varētu pamēģināt to meiteni sakārdināt. Otrs variants: viņi teiktu, ka ne, nevar palikt. Es teiktu: viss OK, tad es noīrēšu sev vienas nakts numuru viesnīcā, tikai kur jums tās viesnīcas? Vai jūsu mazmeita var mani pavadīt līdz viesnīcai, jo es nepazīstu šo pilsētu? Okei, paldies.

Viņa mani pavadītu līdz viesnīcai, es paņemtu numuru un pēc tam teiktu: vari ieiet pie manis? Gribu tev kaut ko zem četrām acīm pateikt... Paņemtu šampieša pudeli, viņa ieietu man numurā un es teiktu: vispirms iedzersim. Mēs iedzertu un kad viņa pavaicātu ko es gribēju viņai pateikt es teiktu viņai aizvērt acis un noskūpstītu. Pajautātu kur viņai visvairāk patīk kad puiši skūpsta utt. Un tur jau viss aizietu.

Bet es tā neizdarīju. Es pajautāju stulbo jautājumu „vai varēs pie tevis palikt?”, dabūju gaidāmo atbildi un aizbraucu projām. :( Tā ka vainot varu tikai pašu sevi.

Pēc divām dienām man tas skuķēns atzvanīja, piedāvāja draudzēties Skaipā. Es atteicos, jo Skaipā nevar taču meiteni pataustīt. Tagad nožēloju. Vajadzēja viņai tomēr paņemt to Skaipu un mēģināt „razvesti” (nezinu kā tas skan latviski) uz striptīz deju pa tīklkameru. Pēc divām dienām viņa aizlidoja. Pirms tam teica, ka es varu vēlreiz atbraukt pie viņas. Es atteicos. Kāda jēga, ja viņa nelaidīs man pie savas omes?

Bet nu tas meitēns arī bija kaut kāds nedaudz muļķīgs. No citas puses, viņai bija tikai 20 gadi. Ko var prasīt no 20-gadīgas? :/

Es atteicos, jo Skaipā nevar taču meiteni pataustīt.

:D

Nākamais stāsts. Izgāju vasaras vakarā pastaigāt pa Vecrīgu. Redzu, ka iet kaut kāda meitene un nesteidzoties bildē ēkas. Uzreiz sapratu, ka tūriste ir. Piegāju klāt, atveru sarunu. Pēc tam aizgājām uz Tokyo City padzerties kafiju. Viņa teica, ka no Maskavas atbrauca uz divām nedēļām Rīgā un dzīvo viesnīcā kopā ar tēvu. Es pavadīju viņu līdz viesnīcai un paņemu kontaktu sociālajos tīklos. Vēlāk pievienoju draugos, bet viņa neapstiprināja kaut gan katru dienu bija tīklā. Es izlēmu neko viņai nerakstīt un aizmirst par viņu: ja meitene pat negrib draudzēties Feisbukā par ko vispār var runāt?

Bet dažas dienas vēlāk es viņu nejauši satiku pilsētā. Viņa pati piegāja, pajautāja kā man iet. Forši, atteicu es. Bet viņa turpināja stāvēt blakus. Man bija neērti. Es nezināju ko viņa grib un ko viņa gaida. Beigās es iekāpu mikriņā un aizbraucu mājās. Viņa tā arī neapstiprināja manu draudzības piedāvājumu. Pēc nedēļas es tomēr uzrakstīju viņai, piedāvāju vēlreiz aiziet padzerties kafiju. Bet viņa teica, ka jau braukšot projām. Ko viņa gribēja es tā arī nesapratu, jo pat joprojām nav apstiprinājusi man to friend request.

Dažreiz liekas, ka cilvēki ir vienkārši stulbi. Ja es tev NEPATĪKU, ja tu negrib ar mani dzert kafiju, ja tu neredzi ar mani mūsu kopējos bērnus – tad tā arī pasaki. Ja esmu pārāk labs puisis priekš tevis, lai ar mani draudzētos Feisbukā tad tā arī pasaki – skaļi un skaidri! Priekš kam dot savu numuru / sociālo tīklu kontu un pēc tam ignorēt? (e) 26 gadi viņai bija... :-/

Dažreiz liekas, ka cilvēki ir vienkārši stulbi. Ja es tev NEPATĪKU, ja tu negrib ar mani dzert kafiju, ja tu neredzi ar mani mūsu kopējos bērnus – tad tā arī pasaki.

man gan liekas, ka meitenēm žēl Tev kurvīti iedot, jo galā nevēles Tevi apbēdināt :-/ izklausās, ka riktīgi izmisis esi.
Iedomājies sevi viņas vietā, varbūt viņai bija puisis mājās, Tu draudzību apstiprinātu?

Kāpēc tad uzreiz nevarēja pateikt, ka viņai puisis ir? Kad viņa man deva to savu Facebook-kontu? Tas ir kaut kā stulbi. :D

nu tā, ka pažēloja Tevi... Gan jau, ka Tu nespēj uzdot pareizos jautājumus, lai nemaz nenonāktu līdz šādai situācijai.

Nākamais stāsts. Man ir draugs. Vasarā pie viņas meitenes atbrauca draudzene. Draugs zina, ka man nav gf, jo visas lido projām, un izlēma palīdzēt. Viņš sāka (tai savas meitenes draudzenei) stāstīt cik foršs puisis es esmu. Tas nebija grūti, jo es esmu diezgan foršs. Ne pats foršākais, protams, bet foršāks par 60% puišu. Beidzot viņš paņēma tas meitenes tālruni lai parādītu viņai manu Facebook kontu un „nejauši” aizsūtīja no viņas tālruņa draudzības pieprasījumu. Es nebiju par to informēts, tā ka vēlāk neko nenojaušot godīgi pajautāju tai meitenei: KAS TU ESI? Viņa man atstāstīja par mūsu kopējo draugu un es visu sapratu.

Es izlēmu viņu uzaicināt uz kafijas tasi, bet man bija tā, ka brīvdienas bija aizņemtas ar citām meitenēm. Vēlāk es sazvanījos ar to savu draugu un viņš teica, ka man ir jāpasteidzas, jo meitēns it kā strādājot Londonā un ir atbraucis tikai uz nedēļu. Nu un es viņai uzrakstīju kaut kur dienu pirms viņas lidošanas projām. Tā arī uzrakstīju: „Heisa! Zinu, ka neesam pārāk pazīstami, bet piedāvāju tev izlabot šo nolaidību (nezinu kā īsti latviski pateikt „упущение”) un aiziet padzert kādu kafijas tasi». Un viņa piekrita. Es zināju, ka man ir tikai viena diena un vajag izdarīt visu lai atstātu to labāko iespaidu. Tā ka nākam dien es aizgāju uz barberšopu, izņemu ārā no ķīmiskas tīrītavas savu balto Minimum kreklu, kuru es nopirku Stokmanā par ~60 eiro, un arī izvilku ārā savu Hugo Boss uzvalku kur vienas tikai bikses man maksāja 180 eiro nerunājot jau par pati žaketi (300+ eiro, bet labi, to es nopirku seilā par 100, bet nu vienalga tā žakete maksā ap 300 eiro tā ka nepīkstiet te man, žurkas) un, protams, Hugo Boss kurpes par 270 eiro (arī nopirku seilos, bet ja aiziesiet uz lidostu tur viņas tā arī maksā – 270 eiro). Kā beigas notij (nots, mūzika :D) uzpūtu sev oriģinālas Versace smaržas.

Tagad jūs visdrīzāk padomājat, ka es lielos un laikam jums rādās jautājums: priekš kam es rakstu par cenām? Viss ir ļoti vienkārši. Tas draugs man brīdināja, ka meitēns kādu laiku ir dzīvojis Londonā, tā ka viņš ir pieradis pie noteikta komforta un ka būtu forši ja man būtu autiņš. Bet tā ka man nav tā autiņa, vajag „izvilkt” to ar kaut kādam citām lietām. Tāpēc es arī uzrakstīju par to apģērbu, jo skuķēns varētu būt izlutināts. Bet beigās iznāca tā, ka viņa man tajā dienā uzrakstīja, ka tomēr nevarēšot atnākt (laikam BananaGod viņu atrunāja) un kā tiksimies jau Decembrī, kad viņa atlidos uz Latviju uz brīvdienām. Decembrī es viņai gan neko neuzrakstīju, jo pieturos dzīvē tāda principa, ka vajag kalt dzelzs kamēr tas ir vēl karsts.

Tā jau vēl viena meitene aizlidoja no manas dzīves… :D

Tas nebija grūti, jo es esmu diezgan foršs. Ne pats foršākais, protams, bet foršāks par 60% puišu.

tā ka nepīkstiet te man, žurkas

umm ok :D sagatavojies tikt nodirsts!
Meitenes uzbrukumā!

Turpinu savus stāstus. :) Bija silta vasaras diena kura pa mazītiņam tuvojas savam noslēgumam. Es biju tikko izgājis no barberšopa ar jaunu frizūru, jo nākamajā dienā man bija paredzēta fotosesija. Vecpilsētā, kur atradās mans salons, es piegāju pie divām meitenēm lai pajautātu no kurienes viņas ir. Un ko jūs domājat bija tālāk? Iznāca, ka viņas arī ir tūristes. Mēs papļāpājām un es paradīju viņām ceļu līdz viņu viesnīcai (viņas bija apmaldījušās), kā arī pavadīju līdz tai viesnīcai. Izrādījās, ka viņi brauc projām jau rīt.

Es piedāvāju viņiem vēlāk vakarā aiziet iedzert kafiju, bet viņas atteica. Es aizmirsu pievienot, ka man ir viens foršs draugs kurš labi izskatās un dzīvo vienā no tām greznajam modernam mājam netālu no Berga bazāra. Kā arī to, ka viņam ir kaljans, viskijs un brīnišķīga terase no kurienes atveras tik pat brīnišķīgs skats uz Rīgu. Var jau būt, ka ja es to pateiktu un parādītu viņām viņa un viņa mājokļa bildes, viņas arī piekristu, kurš zina.

Nu, kā lai tur būtu, es atgriezos pilsētā. Un redzu pāri ielai iet skaista meitene. Sen nebiju redzējis tik skaistu. Es pienācu un pateicu: „Chau… eee, zini… man ir ļoti neērti, ka es tā pie tevis piesējos, bet man ir svarīgs jautājums – ja es to nepajautāšu es pēc tam sev to nepiedošu”. Meitene smaida: „kāds?”. „Vai var ar tevi iepazīties?”. Smaidā vēl platāk: „Var!”. Un jūs neticēsiet – viņai pēc divām dienām ir jābrauc uz Baltkrieviju uz mēnesi pie omes. Izrādījās, ka meitenei ir 17, bet pēc diviem mēnešiem būs 18.

Es nolēmu, ka pirmo laiku tīšam viņu nesavaldzināšu, vienkārši draudzēšos, bet kad viņai izpildīsies 18, tad jau gan uzreiz močišu. :D Es paņemu viņas tālruņa numuru. Nākam dien pasaucu uz kafijas tasi Tokyo City, lai mums vismaz ir viens randiņš pirms viņa aizlido, jo pār mēnesi viņa citādi mani aizmirsis.

Bet tā sanāca, ka nākamajā dienā viņa visu dienu bija offline (speciāli vai nē – nezinu). Un aiznākamajā viņa jau aizlidoja. Es viņai rakstīju, sūtīju savas bildes no boksa treniņiem, bet viņa pati nekad pirmā nerakstīja. Man tas apnika un mēs tā arī nesatīkamies – es vienkārši viņai pārstāju rakstīt. (t)

bikses man maksāja 180 eiro nerunājot jau par pati žaketi (300+ eiro,

Varu iedomāties... :D :D :D :D

Kad būs grāmata?