Sveikas!
Sanāca šeit iegriezties tikai vakarā. Eh, pa dienu tik daudz pārdomāju, paraudāju. Dažreiz nesaprotu, kādēļ man ir tāda ģimene, kura tā vietā, lai priecātos par to, ka man kaut kas labs notiek, atbalstītu, mani norej, pārmet. Izturas kā pret bērnu. Kaut gan jau no 20 gadiem nedzīvoju kopā ar vecākiem, neesmu no viņiem atkarīga. Pat Ziemassvētkos, kad biju ciemos pie omes, sākās runas par bērniem un manējie saka, ka nevar iedomāties mani kā mammu, jo es jau pati vēl kā bērns. Nesaprotu, kādēļ tāda attieksme. Šodien lika raudāt tas, ka sāku stāstīt par to, kas jau ir saplānots par kāzām un manā virzienā tiek mesti pārmetumi, ka visu vajag savādāk, sākot no datuma un beidzot ar norisi. Tiklīdz pateicu, ka tā ir mana lielā dienā un es to vēlos redzēt tā, kā to vēlamies redzēt mēs ar līgavaini, tā manā virzienā lido pārmetumi, ka es laikam baigi lielā jūtos, ja jau tā atļaujos teikt. Ehh,meitenes...izvērsos te tekstā, vienkārši gribējās izkratīt sirdi :D