Lustrācija

Pati es nepazīstu cilvēkus, kuri bija "stukači", bet interesanti bija Līgatnes bunkura ekskursijā - tur gide stāstīja, kā tos "stukačus" vervēja. Daļai jau no šiem cilvēkiem nebija izvēles. Taču daļa, jā, bija ar sirdi un dvēseli uzticīgi ideoloģijai. Kamēr nav gadījies nonākt tādā situācijā, ir grūti spriest, vai to vispār var kaut kā novērtēt ar "+" vai "-" zīmi. Laikmeta (precīzāk sakot, sistēmas) īpatnība.

Esmu par. Vienīgi esmu pārliecināta, ka visinteresantākais no turienes jau ir izrevidēts.
.
Pati personīgi pazīstu tikai no VDK cietušos, ziņotājus laikam īsti ne. Rumpumpele jau pareizi saka, ka daudzi tur tika vervēti pret savu gribu, ar māņiem, ultimātiem un šantāžu. Kaut gan tikpat daudzi to noteikti arī izbaudīja.
.
Pagājušgad runājos ar vienu vecu sievieti. Viņas tēvs starpkaru posmā bija Latvijas armijas virsnieks, bet pēc atvaļināšanas vēl arī lielsaimnieks (tātad, budzis). Par to viņš tika izsūtīts pat 2x, otro reizi jau kopā ar ģimeni. Viņa bērniem pēc tam dzīvē daudz nācās ciest. Šī kundze vēlāk kļuva par skolotāju, bet čeka visu dzīvi lika sprunguļus spieķos. Daudzreiz sauca uz pratināšanu, jo kāds bija noziņojis, ka viņa iet tur vai citur. Regulāri piesējās pie visa, ko viņa darīja, nemaz jau nerunājot par to, ka nepalaida ekskursijā uz ārzemēm, jo viņas tēvam esot bijusi apkaunojoša biogrāfija. Un tad jau vecumā kāds kungs no viņas miesta, neilgi pirms savas nāves, esot atzinies, ka viņš esot bijis viņai pieliktais ziņotājs. Pati kundze stāstīja, ka viņa savam stukačam ir piedevusi. Es nezinu, vai es varētu.

Ja kāds vēlas savu stāstu par to, kā tika savervērts, izstāstīt, es labprāt uzklausītu. :)
.
Pirmkārt, neticu, ka savervētie gāja labprātīgi no brīvas gribas. Vai nu bailes, vai nu sistēmas propagandas izskalotās smadzenes aizveda pa stukača taku. Un dzirdēt autentiskus dzīvesstāstus, lai arī kādi tie būtu, ir interesanti.
.
Otrkārt, vēsturi vajag izstāstīt arī caur personiskiem dzīvesstāstiem. Lai no vēstures varētu mācīties un neatkārtot vēstures nejēdzības.
.
Treškārt, grēksūdze atbrīvo, dara brīvu un liecina par lielu gara spēku. Un ļauj piedot pašam sev. Lai nu par ko, bet par Rokpeļņa garaspēku neesmu šaubījusies. :) Un tagad novērtēju to vēl vairāk. :)

Uzskatu, ka sabiedrība ir jāinformē par lustrācijas procesu, pagājis krietni ilgs laiks, žēl ka šo procesu novilcina. :-|

Grūti spriest, kas toreiz īsti ar Rokpelni notika utt., bet intervija lasās kā bērnišķīga taisnošanās - viņš ne pie kā nav bijis vainīgs, patiesībā gribējis čeku ''atmaskot'', ticis apmuļķots utt. Ak, nabadziņš. Kā viņš pats teica, viņš ir vecs cilvēks, var ķert infarkts. Droši vien grib kaut kādu apdrošināšanu savai nākotnes reputācijai, tādēļ tagad ''atzīstas'' ļoti rožainos toņos. Pret Rokpelni man nekas nav, dzeja patīk, bet šī intervija lasās kā nepaklausīga vidusskolnieka sacerētas pasaciņas skolotājai. Saka, ka viņa darbs čekā bija analītika, bet runā tikai par sevi attaisnojošiem apstākļiem, par darbu neko. Labi, varbūt vēlāk arī par darbu būs (lai gan šaubos), bet pašreizējais teksts izklausās pēc aprēķina.

Interesanta tēma. Pati vairs nezinu, vai atbalstu stukaču atmaskošanu. Lai gan ir taisnība, ka daudzi tika savervēti caur sava veida šantāžu, pietiekoši daudzi to izmantoja, lai veicinātu savu karjeru. Mani vecāki pazina gan cilvēkus kā Profesores stāstā, gan dažus stukačus un sajūsmā nebija par otrajiem (protams, tas ir no manu vecāku skatu punkta). No otras puses jāatceras, ka tajos laikos šāda rīcība tika pozicionēta kā pozitīva (pati sūdzēšana, nevis karjeras veicināšana), līdz ar to man liekas, ka ir diezgan grūti pilnībā nosodīt nosūdzēšanu, ja cilvēkiem tiek borēts, cik nepareizi būtu to nedarīt.
Vai čekas maisu attaisīšana neveicinās “raganu medības”, kurās cietīs arī cilvēki, kuri tiešām paši nevēlējās pildīt šo “pienākumu pret valsti”? Ja cietīs (kas visticamāk notiks), vai tas ir tā vērts, lai nokauninātu arī tos, kuri, iespējams, izmantoja šo iespēju, lai ieriebtu tiem, kuri viņiem nepatika un/vai celtu savu varas apziņu? Turklāt, lai arī uzskatu, ka sabiedrībai būtu jāzina par politiķiem šāda informācija un cilvēkiem augstos posteņos, kuru darbības var zīmīgi ietekmēt notikumus valstī, mana skeptiskā puse piekrīt Profesorei par to, ka

visinteresantākais no turienes jau ir izrevidēts.

Man tas liekas nezin kāpēc tāds cinisks PIAR gājiens . Uz Ziemīšiem , iežēlināt , vai kāds labiņais , ka atzinās pats , lai saņemtu mīkstāku sodu un nopēlumu . Redz tagad viņu pat slavē . :-|

No otras puses jāatceras, ka tajos laikos šāda rīcība tika pozicionēta kā pozitīva (pati sūdzēšana, nevis karjeras veicināšana), līdz ar to man liekas, ka ir diezgan grūti pilnībā nosodīt nosūdzēšanu, ja cilvēkiem tiek borēts, cik nepareizi būtu to nedarīt.

Tādu argumentu varētu pieņemt no cilvēka, kurš visu dzīvi pavadījis dziļos laukos, informācijas vakuumā, un izņemot PSRS propagandu radio un presē neko citu zinājis tiešām nav. Bet noteikti ne no parasta ierindas cilvēka, un jo īpaši ne no ''inteliģences'' pārstāvjiem, kuriem būtu jābūt īpaši spējīgiem uz neatkarīgu domāšanu, ne vien aklu skriešanu jebkura valdošā režīma pavadā.
Tās, kas ir lasījušas tiesas procesus pēc Trešā Reiha u.tml. varbūt piekritīs, ka šī ir diezgan tipiska manas vainas šeit praktiski nav, es pats varbūt esmu galvenais upuris ''atzīšanās'', kādas sniedz absolūti lielākā daļa cilvēku, kuri bez jebkādas īpašas piespiešanas sadarbojušies ar šādiem režīmiem. Beigās Rokpelnis pats taču saka, ka bijis pilnīgi pārliecināts - čekai pret viņu nav nekāda kompromāta. Un tomēr gāja un sadarbojās. Un VDK priekšnieku raksturo kā normālu cilvēku, kuram esot solījis ''kaut ko pastāstīt, tikai ne oficiāli.'' It kā būtu starpība, vai viņš VDK priekšniekam stučī ''oficiāli'' vai ''neoficiāli.'' Atšķirības tik vien, ka paša vārds tad dokumentos neparādās, var slēpties ēnās.

Interesanti par ko tie stukači stučija ?
Meklēja pretpadomju elementus ?
Zinot padomju pilsoņu pelēko dzīvi, tur nebija daudz par ko stučīt.
Esošajai varai un PSRS ideāliem lielāka daļas tautas neticēja un bieži vien pasmējās vai izgudroja anekdotes par to.
Bet piekasīties un atrast sīkus iemeslus jau varēja daudziem.

apartheid
Tu piedzīvoji PSRS laikus?

Jā, paspēju bērnību nodzīvot, līdz padsmit gadiem.
Atceros diezgan daudz ko.

IceCream, gribi teikt, ja šodien būtu PSRS, tu visticamāk arī būtu čekas rindās?

Tu neatbildēji uz jautājumu.

Jo man nav skaidrs, kāda no jautājuma ir jēga.

Pēc Tavas atbildes es secinu, ka nē, kas nozīmē, ka Tu tikai esi iztēlojusies, ko vajadzēja domāt inteliģencei un ko rūpnīcas strādniekam.
Es gan esmu dzīvojusi padsmit gadus PSRS laikos, līdz ar to zinu un atceros, kā tas bija. Atceros vecāku darbavietas, kolēģus, pasākumus, savus skolotājus, draugu vecākus, kaimiņus, kolhozniekus. Tie bija pavisam citi laiki un cita domāšana. Lielākā daļa šeit esošo nespēj pat iedomāties kā tas viss bija toreiz.
Un es tikai par sadzīvi šobrīd, ne par VDK.

Tādu argumentu varētu pieņemt no cilvēka, kurš visu dzīvi pavadījis dziļos laukos, informācijas vakuumā, un izņemot PSRS propagandu radio un presē neko citu zinājis tiešām nav. Bet noteikti ne no parasta ierindas cilvēka, un jo īpaši ne no ''inteliģences'' pārstāvjiem, kuriem būtu jābūt īpaši spējīgiem uz neatkarīgu domāšanu, ne vien aklu skriešanu jebkura valdošā režīma

Mans komentārs nebija domāts kā attaisnojums konkrēta indivīda konkrētajai izvēlei (tieši Rokpeļņa “atzīšanās” man arī liekas ir notikusi ne jau tīri pilnīgas nožēlošanas vārdā), bet drīzāk kā vispārējs fona apraksts, jo apkārtējā vide tomēr arī var stimulēt mūs pieņemt vai nepieņemt kādus lēmumus. Resp., vairāki faktori, vide tai skaitā, var ietekmēt cilvēkus.

Dionysus, tas, ka tava padsmitnieka dzīve jau padomju norietā bija garlaicīga no VDK interešu puses, vēl nenozīmē, ka visiem tā bija.
Stučīt varēja par daudz ko. Ja reiz kāds nonāca čekas uzraudzībā, tad pārbaudīja visu. Piemēram, vai nesvin Ziemassvētkus, Lieldienas, 18. novembri. Vai gadījumā nekristi bērnus baznīcā (par to varēja zaudēt amatu, tāpēc kristīt parasti brauca uz tālākām baznīcām). Stukači Zsvētkos slapstījās gar logiem un skatījās, vai nesvin, vai ir eglīte. Skolotāju par iešanu uz baznīcu arī varēja viegli nostučīt.
Pārbaudīja pat gidus, vai gadījumā nestāsta ko lieku par Rietumiem vai Latvijas laiku. Stučīt varēja arī par to, ka klausies Rietumi radio vai saraksties ar radiem ārzemēs.
Nemaz nerunājot par tādām lietām kā sadarbība ar nacionālajiem partizāniem, kas gan, protams, jau 50. gadu vidū kļuva mazāk aktuāli.
Vienam otram derētu izkāpt no sava rozā ilūziju burbuļa.

Mūsu pilsētā, manot naktīs logos TV atblāzmu, kad oficiāli TV vairs nerādīja, tas varēja nozīmēt tikai vienu - skatās video. Tad mēdza atslēgt tam dzīvoklim elektrību, lai nebūtu iespēja izņemt kaseti no pleijera, un varētu pārbaudīt, ko tieši skatās, jo bija arī vesels saraksts ar filmām, kas bija aizliegtajā sarakstā.

Dionysus, tas, ka tava padsmitnieka dzīve jau padomju norietā bija garlaicīga no VDK interešu puses, vēl nenozīmē, ka visiem tā bija.

Nē visiem tāda nebiji. Es rakstu tikai pēc savas pieredzes.
Ar baznīcu nebija tik traki. Mans tēvs no bērnības gāja baznīcā, jo tur (Latgalē) gandrīz visi to darīja. Viņš ne tikai gāja, bet piekalpoja mācītājam vairākus gadus.
Pāris reizes dabūja skolā rājiemu, un viss. Arī es esmu kristīts agrā bērnībā un arī vēlāk biju baznīcā kopā ar vecākiem.
Par ziemassvētku svinēšanu - parasti eglīti jau laicīgi sagatavoja, tā ap 24.12 un lai gan ziemssvētkus neviens skaļi nepieminēja, bet svinēja gan.
Vecākiem bija radi Rietumeiropā, sarakstijāmies, bija pat atbraukuši ciemos 80tajos.
Brīvo eiropu vai amerikas balsi klausījās, bet toreiz mani tas vēl neinteresēja.
Ja cilvēks atklāti neizrādija savus nacionalistiskos uzskatus un nelietoja tādus elementus kā Latvijas karogu vai ko citu tad dzīvot varēja normāli.

Par ko strādāja Tavs tēvs? Ja negribi, vari neatbildēt ;)