Es smēķēju vairākus gadus. Tīri ar prātu sapratu, ka vajag atmest veselības dēļ, bet agrīnajos 20, godīgi sakot, tā nebija spēcīgākā motivācija. Kaut kad sāku lasīt Allen Carr grāmatu kuru, lai arī neizlasīju līdz galam, kaut kādā ziņā palīdzēja saprast, ka neesmu atkarīga no cigaretes nikotīna, bet drīzāk paša ieraduma kā tāda. Pēc kāda gada, kopā ar draugu izlēmām atmest uz 28 dienām, sākumam, jo tajā laikā tika popularizēta ideja, ka, ja atturēsies no smēķēšanas 28 dienas, tad lielākas iespējas, ka ķermenim un psiholoģiski pašam būs vieglāk atteikties arī pēc šā perioda. Man arī palīdzēja tas, ka norunājām, ka pēc šī perioda, ja ļoti ļoti kārosies, uzpīpēt kādā kopāsanākšanā ar draugiem (reti tās apmeklējām), tad nopirksim paciņu uz to vakaru, bet neko neglabāsim otrajai dienai, jo tas, kā novērojām, bija galvenais klupšanas akmenis. Jāpiebilst, ka man śī ideja (ka nav 100% aizliegts) palīdzēja, jo nevaru ciest kaut kādus striktus ierobežojumus un “nekad vairs” variantus.
Pēc 28 dienām turpinājām nesmēķēt, tad vienā ballītē (varbūt pēc pusgada), izsmēķējām paciņu, nākošajā dienā jutos ļoti slikti, tad pēc gada pamēģināju vienu cigareti un sapratu, ka vairāk īpaši nesaista, un tagad jau gadus trīs nav bijusi pat vēlme. Jāpiebilst, ka apkārtējie arī nesmēķē.
15
