To foršo sajūtu es sāku iepazīt, es izbaudu brīžus, kad esmu vienatnē ar sevi. Tas ir tāds pārdomu laiks par visu dzīvi, pozitīvismu man palīdz uzturēt mūzika, atpūta, iedvesmojoši cilvēki un nākotnes mērķi, sapņi. Domāju, ka bez mērķiem uz ko tiekties nebūtu tās sajūtas, vajag kaut ko uz ko tiekties un kādu progresu dzīvē.
Es esmu ļoti izmainījusies pēdējā gada laikā un turpinu to darīt, viss kaut lēnām, bet iet uz priekšu. Jābūt iekšā tai ticībai sev un saviem spēkiem.
Es varu teikt, ka uz dzīvi skatos pozitīvi, tomēr gadās dienas, kas ir sliktas un tās ir vienkārši jāpārdzīvo, jāpieņem un jāsaprot. Piespiest sevi justies labi es nevaru, to nevajag... dodu sev laiku arī pabēdāties un atgūties, atdzīstu un pieņemu visas savas emocijas kā normālas. Pat, ja ir slikta diena, es zinu, ka būs labi, tikšu pāri, jo sev uzticos un pazīstu.
Studijas mani aizrauj, parāda pasauli, vispār izglītošanās kā tāda ir lieliska, tik daudz iespējas:-D