Gaidām

Un vai varētu lūdzu linku studijā par nepotētajiem bērniem?

Nē, forši, citiem prasi linkus, bet pašai, redz, grūti. :D Es arī neteicu, ka sludini nevakcinēšanu, bet gan vispārīgi. Tas ir ļoti apsveicami, ka vēlies savu bērnu pārbaudīt un domā šīm lietām neņemot pretī visu, ko dod. Tikai nesaprotu, kur tu savilki paralēles ar tukšpaurību, kas bija vērsts cilvēku virzienā, kas nepotē tāpat vien aiz neko darīt. :-D

Tas, ka paprasīju linku nebija kā uzbrauciens, bet gan, lai izlasītu pati priekš sevis kā papildus info.
Man nevis grūti sameklēt:-D, bet gan neredzu jēgu,jo nenācu pierādīt.
Man vienkārši radās iespaids, ka es esmu jau pasludināta par anti vakcinēšanas biedru un, ka pati interesēšanās jau tiek nosodīta.

Tikai pirmā rindkopa, bet tālākais palags jau bija emocionālās vētras saistībā ar tēmu kopumā. :D Atvainojos, ka uzsprāgu. :)

No problem:-)

Manuprāt, daudz ko atvieglo tas, ka man nav problēmu barot sabiedriskā vietā. Oi, kur tikai neesmu barojusi! Restorānos, kafejnīcās, parkos, mežā, lielveikalā, pludmalē, utt, utt. Man ir pilnīgi vienalga, ja kādu tas traucē! Tādēļ netaisos sēdēt 4 sienās un būt depresīva mamma, kas nekur netiek. Līdz ar to ar meitu (4.5 mēneši) braucam visur, kur es brauktu arī bez viņas, nu kino vienīgi atkrīt :) Jāpiebilst gan, ka nedzīvojam Latvijā, šeit uz krūtsbarošanu skatās daudz normālāk.
Dzīve noteikti izmainījās, šobrīd dzīve grozās ap viņu, brīvā laika pavadīšanas veidi ir izmainījušies, vairs nesēžu un stundām neskatos Netflix :D Arī ar draugiem tiekos tajos laikos, kad meitai parasti ir labāks noskaņojums. Nu tā kaut kā.
Ļoti daudz kas ir atkarīgs gan no bērna, gan no mammas attieksmes. Perfektajai mammai noteikti nevajag būt, tas nav veselīgi nevienam.

Everythingisfine nekādu problēmu ar vēderu nebija.

Par barosanu ar kruti arpus majas ari nebija baigo probelmu. Es gan neapmekleju kadus restoranus un kafejnicas aktivi, tapec nezinu kaa butu tur, bet taa nebija problemu pabarot parka uz solina apsedzoties protams, ari esot ciemos aizgaju uz citu istabu vai blakus citiem, ja tur bija tikai sievietes, vienreiz pat moseja ekskursijas laika klusa stuuri un zoodarza. Vienreiz pat ejot uz masinu atrak ar raudosu mazuli viena pavecaka sieviete garamgajeja teica, lai sezot ietves mala pabaroju, masina gan bija 5 metru attaluma jau. Tiesam Latvija ir tik traki ar krutsbarosanu arpus majas? :-/

Par tām potēm nu taču skaidrs, ka nekas nav ideāls, bet jāizvēlas mazākais ļaunums. Ja cilvēks ir slims, viņš iedzer zāles, lai izveseļotos, neraugoties uz blakusparādībām. Tāpat ar potēm. Kas labāk - puse bērnu miruši līdz pilngadībai vai neliels risks, ka kaut kas būs ne tā? Vakcīna, starp citu, ir izgudrojums, pateicoties kuram sievietes mūsdienās var dzīvot tā, kā viņas dzīvo - kā personības, nevis bērnu ražošanas mašīnas.

Tiesam Latvija ir tik traki ar krutsbarosanu arpus majas?

Tāds paradokss mazliet - šeit krūtsbarošana ir bez maz vai obligāta padarīšana un visi, kas saskārušies un pat tie, kuriem nav nekāda sakara ar zīdaiņiem teiks, ka ar krūti jābaro obligāti. Ja atbildi ar negatīvi, tad lielākajai daļai neinteresēs iemesli, kāpēc nebaro, bet tikai turpinās teikt, cik tas ir svarīgi, neaizvietojami, ka tad būs labāka imunitāte. Tas nekas, ka pārgāju uz maisījumu ļoti ātri, potēju, bet bērns savos 15 mēnešos ne reizi nav slimojis, tikai tik cik puņķīši zobu nākšanas laikā. Bet ar visu to, ka krūtsbarošana ir tik svarīga, apkārtējiem kaut kā nepatīk barošana sabiedriskās vietās. Mans skatījums uz to ir tāds, ka man ir vienalga, ko tu dari, kur tu baro, kamēr man tas nekrīt acīs, jo esmu ievērojusi tās pārāk lepnās mammas, kuras iedomājas, ka piedzemdēt bērnu ir kaut kas īpašs un sabiedrībā uzvedas kā karalienes. Tie ir cilvēki, kuri ar maziem zīdaiņiem iet uz sabiedriskiem pasākumiem, bet kad bērns garlaicībā niķojas, neiet prom un neļauj pārējiem baudīt pasākumu. Viņas publiski izkarina krūti un it nemaz nekautrējas, tieši otrādi - grib visiem parādīt kā viņa baro un cik stilīga mamma ir. Tās, mammas, kuras neved bērnus uz publiskiem pasākumiem vai aizvedot, niķīgu ved ārā un publiski barojot piesedzas ar lakatu, man it nemaz netraucē. Tieši otrādi - apsveicami, ka nesēž mājās un ļauj mazajam redzēt pasauli. Galvenais būt tolerantam pret apkārtējiem. :-D

Vakcīna, starp citu, ir izgudrojums, pateicoties kuram sievietes mūsdienās var dzīvot tā, kā viņas dzīvo - kā personības, nevis bērnu ražošanas mašīnas.

+

Krūtsbarošanas turpināšana ir, laikam, vienīgā lieta, ko es nožēloju. Mana mazā pieteica streiku pret krūti, kad bija aptuveni 3 mēneši. Visādos veidos atteicās no krūts - bļāva, grieza prom galvu, atlieca muguru tā, lai nevarētu nekādi pielikt pie krūts. Tad es sāku atslaukt pieniņu un dot no pudelītes. Šis viss man paņēma ļoti daudz nervus. Gan mūžīgā mēģināšana tomēr pielikt pie krūts bļaujošu mazuli, gan atslaukšana, gan mūžīgā vainas apziņa un neizpratne, ko es daru nepareizi.
Tajā laikā bija ideāls brīdis nemocīt sevi un pāriet uz maisījumu, jo mazā pudeli ņēma braši. Tomēr es "izturēju" šo streiku un mēs joprojām pārtiekam pārsvarā no mammas piena, taču pudeli mazā vairs ne par ko nepieņem.
Pašā sākumā biju uzlikusi mērķi - barošu līdz 6 mēnešu vecumam, pēc tam pāriešu uz maisījumiem.
Šīs problēmas par atteikšanos no pudeles stāstīju arī bērnu ārstam, bet bērnu ārsts tikai pasmaidīja un teica, ka būs vien jāturpina barot.
Ļoti gaidīju kādu īstu, praktisku padomu, kā tomēr iemācīt mazajai atkal ņemt pudeli.
Es vēlos laiku sev, un ne jau tādēļ, lai ietu uz naktsklubiem uzdzīvot. Lai kaut vai uz veikalu aizietu nopirkt drēbes bez pārdzīvojumiem un trīcošām rokām..

Potēšanu uzsākām vēlāk nekā potēšanas kalendārā, jo mans vīrs ilgi cīnījās pret pošu frontē. Viņš joprojām tur atrodas, taču vienojāmies, ka tomēr potēsim lielās potes.

Ļoti gaidīju kādu īstu, praktisku padomu, kā tomēr iemācīt mazajai atkal ņemt pudeli.

Problēma nav nemācēšanā, bet gan negribēšanā. Manējā apmēram mēneša vecumā normāli ēda manu pienu arī no pudeles. Un tad pēkšņi izdomāja, ka vairs neēdīs no pudeles ne par ko. Un tā tas turpinājās līdz 7mēn vecumam, kad pēkšņi vienkārši atkal atzina pudeli.
Bet ja mazajam jau 6mēn, tad var sākt mēģināt kaut ko piebarot. Ja es gribētu iziet, tad droši vien atstātu vīru ar bērnu un bēbju putriņu, lai pabarotu bērneli. :)

Tiesam Latvija ir tik traki ar krutsbarosanu arpus majas?

Traki ir tikai tādā ziņā, ka ir daudz par maz vietu, kas ir tam paredzētas. Attieksmes ziņā nav nekas šausmīgs. Es arī biju salasījusies, cik pretīgi citiem tas liekas utt., domāju, ka dzirdēšu k kādus pārmetumus, bet ir sanācis tā, ka esmu barojusi bēbi tiiik daudz vietās, un ne reizi neviens nav neko man aizrādījis (tiesa gan es piesedzos, to darot, un mēģinu atrast klusāku, nemanāmāku stūrīti). Man primārais ir bēbja un mana labsajūta nevis kaut kādu svešo domas, un es noteikti justos daudz sliktāk, ja man visu šo laiku būtu jāsēž mājās vai ja visu laiku vajadzētu iespringt par to, ka visur jābrauc ar mašīnu, noteiktajā laikā līdz tai jātiek utt., jo nevar tak bērnu publiski paēdināt. (t)

Es arī neredzu iemeslu , kapēc krūtsbarošanu ārpus mājas saukt par teju neiespējamu . Arī gluži mājās nesēžu , jo manai 3gadniecei gribas bieži iziet ārā , kaut vai uz rotaļu laukumiem . Tad nu ņemu savu zīdaini ratiņos un eju arī ar meitu pastaigā , braucam uz centru , ejam uz veikaliem .
Man liekas , ka Rīgā ir diezgan daudz vietas , kuras nav gluži pūļiem piepildītas . Ja mazo laiks barot , meklējam tuvāko parku , tur arī atrodu kādu brīvu nomaļāku soliņu un pievērtā veidā pabaroju . Ja esam t.c. , tad nav problēmu pabarot arī māmiņām /invalīdiem paredzētā wc , jo tur var pie reizes arī apmainīt pamperu , pabūt klusībā ar mazo , ja uzmetas raudamais un nomierināt .
Vispār neredzu problēmu . :)

Negribas baigi izplūst un rakstīt, cik viss ir slikti, utt, bet šobrīd es tiešām jūtu, ka savas dzīves man vairs nav! |-)
Visticamāk labāk jutīšos pēc kāda gada, kad bērns sāks iet bērnudārzā (nu labi, vismaz sāks staigāt un runāt??)... :) Pagaidām cenšos baigi nepsihot un katru dienu atrast kko par ko priecāties un iespēju robežās tikt projām no bērna vismaz uz 2-3 h! :)
Vispār viss atkarīgs no tā, kāds ir pats bērns (mums ir tas niķīgais, raudulīgais, uzmanību pieprasošais 24/7, sliktais gulētājs!), tas nav viegli. Pirmajos mēnešos es vnk raudāju līdzi bērnam un man bija šausmīgs miega bads (joprojām ir, bet jau nedaudz labāk)! :D
Zinu, ka citām bērns vispār nekad neraud, nečīkst un viss ir cool, man tas liekas nereāli, es tādus cilvēkus apskaužu, bet tādas māmiņas diezvai sapratīs manu situāciju.
Vēl kas ir svarīgi - palīgi, man tādi ir divi un bez viņiem es tiešām nezinu ko darītu! Ja tava otra pusīte ir no tiem, kuri pamperus nemainīs, jo "tas NAV vīrieša pienākums", tad nu jā... būs grūti! Ja palīdz gan vīrs, gan kāda no omēm, tad dzīvot var. :) Var pat kaut kur aiziet divatā ar vīru!
Pat mana draudzene, kurai bēbis bija mieramika, teica, ka tie pirmie 2 gadi ir tie trakākie un viņai vairs nav vēlmes auklēt zīdaini, tikai tādu bērnu, kurš jau daudz maz saprot kko, māk atbildēt, pats var paēst un aiziet uz podiņa.
Iespējams, ja manam bērnam šobrīd būtu kādi 2-3 vai vairāk gadi, es atbildētu savādāk uz autores jautājumu, jo grūtības un viss sliktais mēdz aizmirsties... :)

Tagad mani noēdīs , bet es nekad nesapratīšu tās čīkstošās māmiņas , kuras pašas ir niķīgas un psiho , kad bērns raud , grib tikt prom no viņa . (t) Iespējams savu lomu spēlē arī tas , cik bērns ir gaidīts , jo ar savu bēdīgo pieredzi , kur bērnu gaidīju gadiem un izgāju cauri visam kam , ne reizi neesmu domājusi aizbēgt , domāt , ka bērni ir tāda nasta . .
Tā vien gribas jautāt , vai tiešām nerēķinājās ar to , ka bērns pieprasa uzmanību un tie ir raudulīgi un niķīgi ? Man arī nav nekādi miera mikas , bet es nekad , goda vārds , nekad neesmu domājusi , kāda nasta , kādas šausmas tā zīdaiņa aprūpe . Un tad , ka raud ? Nu tak visi zīdaiņi raud , ja arī raud bieži , tak lai raud , ne vienmēr arī vajag ucināties un pa rokām vazāt . Pamierināji , redzi , ka viss labi , ēst un pamperu mainīt negrib , slims nav ,lai paraud pats gultiņā . Piever durvis , lai nav pašai skaļi un ej gatavo ēst vai aizej uz wc . Paraudās , pārstās . :-)

lai paraud pats gultiņā . Piever durvis , lai nav pašai skaļi un ej gatavo ēst vai aizej uz wc . Paraudās , pārstās

Es atkal šādu nostāju nesaprotu. Nesaku, ka ir labi būt psihai un čīkstošai māmiņai, bet ļaut bērnam gultā nobrēkties.....(t)
Un jā, mans bērns arī bija raudulīgs, nemierīgs un slikti gulēja. Patiesībā- arī šobrīd savis 1.8 guļ ļoti slikti, vairākkārtīgi naktī mostās un sauc mammu. Nu neko- pa nakti ņemos ar bērnu, no rīta neizgulējusies eju uz darbu. Gan jau kaut kad sāks gulēt visu nakti.

Es atkal šādu nostāju nesaprotu. Nesaku, ka ir labi būt psihai un čīkstošai māmiņai, bet ļaut bērnam gultā nobrēkties.....

esmu lasījusi daudz literatūras un skatījusies daudz pamācošu video , tajā pašā Māmiņu klubā arī bija teikts , ka nav jābūt līdz ar bērnu visas 24h un tas , ka viņš bieži raud , nenozīmē , ka visu laiku jāmierina . Klaudija Hēla no MK arī to teica , ka , ja bērnam viss ir labi un neraudz kādu jaušamu iemeslu dēļ , tad atstāt izraudāties gultiņā ir pareizi un normāli , lai arī liktos "kā tā atstāt raudošu ." Tas jau arī ietekmē māmiņu, skaidra lieta , ka tā jumts sāk braukt prom iespringstot par katru sīkumu un no tam brēkām pašai raudiens nāk . Bet jācenšas uztvert mierīgāk - zīdaiņi ARĪ raud tāpat vien un viss :)

Nu tur arī bērns jāskatās kāds ir- ja kādreiz sanāca, ka mana sāk raudāt un kādu brītiņu paraud, kad neesmu blakām (piem., pamostās un es esmu virtuvē), tad pēc kāda brīža sākās histēriska brēkšana, ko nevarēja nomierināt ilgi un dikti. Tā ka tas paraudās un nomierināsies uz visiem nedarbojās.